Guntars Indriksons: "Vēlos, lai sporta bāzes Latvijā tiktu veidotas pareizi"

Kur un kā Tu pirmo reizi sapinies ar futbolu?

Līdzīgi kā lielākā daļa arī mana pirmā saskarsme ar futbolu bija bērnībā, laukos, pagalmā. Profesionāli futbolā tā īsti nekad neesmu trenējies. Otrajā klasē sāku ar tautas dejām, un tā arī visu laiku palika kā mana primārā nodarbe. Dejoju līdz pat skolas beigām, ieskaitot Dziesmu un deju svētkus, tajos liels gods bija Daugavas stadionā ienest deju kolektīva karogu. Futbols pirmkārt bija sporta stundās, kad visi bija laimīgi tiekot pie bumbas un, izvairoties no normatīvu pildīšanas, un otrkārt tas bija laukos, kur futbols bija galvenā nodarbe ikvienam. Pa īstam futbolā trenējos vien pusgadu, Valmierā, un zināmākais no tiem, ar ko kopā trenējos, bija Gatis Kalniņš. Viņu atceros ne tikai tādēļ, ka kopā trenējāmies, bet vairāk tādēļ, ka starp skolu čempionātos viņš bija tik slavens ar savu spēcīgo sitienu, ka visi baidijās stāvēt vārtos.

Pateicoties manam krusttēvam Guntim Indriksonam, man bija iespēja ar JFC Skonto aizbraukt uz futbola turnīru Neapolē. Mēs dzīvojām ģimenēs, un es biju ieradies ar padomju laika kedām, un viesģimene, apžēlojoties par Padomju jaunieti, nopirka man bučus. Tā nu man, futbolu nespēlējošam, bija labākie buči visā komandā. Par laimi, treneri bija pietiekami saprātīgi un mani uzlaida vien uz pēdējām piecām minūtēm pret Napoli, kad jau zaudējām ar 0-5. Viss beidzās ar diezgan lielu apkaunojumu, jo situācijā, kad bija jānospēlē ar galvu, es no bumbas vienkārši aizlaidos.

Kur ir Tavi “lauki”?

Tas ir netālu no Valmieras, Brenguļos, un, ja kāds jautā par mīļāko alu, tad vienmēr atbildu, ka tā ir mana bērnības garša. Atceros, ka pirmo reizi “noreibu” jau pavisam agrā vecumā, un ne jau tādēļ, ka kāds būtu devis alkoholu. Tajos laikos uz Jāņiem alus darītava nespēja apmierināt pieprasījumu un vietējiem tika pārdota alus misa, kuru paši pagrabos varēja raudzējot pārvērst par alu. Sākumā tas ir kā kvass un mēs, bērni būdami, ik pa laikam gājām padzerties, un nepamanījām to brīdi, kad šis saldais dzēriens ir kļuvis par alkoholu.

Kā kļuvi par Skonto stadiona apsaimniekotāja organizācijas vadītāju?

SIA Stadions valdes loceklis, kas bija Skonto stadiona apsaimniekotājs, es, biju no 2003. gada un tur gan mani Guntis Indriksons tiešā veidā ielika. Mani bija vien 22 gadi, un es vēl studēju RISEBA. Biju bez jebkādas pieredzes un tikko no biznesa skolas sola iznācis, likās, ka nu viss tikai būs, bet dzīve pierādīja, ka viss nav tik vienkārši, un pie tā uzstādījuma, kas no Gunta nāca, neviens cits laikam nebija gatavs vairs to darīt. Skonto klubs, ieskaitot jauniešus, bija primārais, un viņiem viss pienācās par brīvu, ienākumi bija jāģenerē no citiem pasākumiem, kurus saorganizēt bija visnotaļ sarežģīti, jo tas atņemtu treniņu laikus bērniem, ko, savukārt nedrīkst pieļaut – futbols Guntim bija primārais. Visa tā rezultātā bieži sanāca ar Gunti sakašķēties un, manā virzienā raidītu teicienu, ka esmu lielākais futbola ienaidnieks valstī, dzirdēju visnotaļ bieži. No otras puses, tāpēc ka viņš bija mans radinieks, es varēju teikt to, ko domāju, un varēju nepiekrist viņa viedoklim. Tas viss krājās, tad vēl nāca krīze, sākās stadiona pārņemšanas process no bankas, un es pametu uzņēmuma valdi. Sabiedrībā valda uzskats, ka šādas būves ir mega izdevīgs bizness, bet tā gluži nav. Ne jau velti ar citu būvēšanu neviens baigi nesteidzas. Izskanējusī informācija par to, ka LFF ir maksājusi 120 tūkstošus eiro par spēli, arī ir maldīga, un lielākā summa manā laikā bija 12 tūkstoši. Bija viens līgums arī par 200 tūkstošiem, bet tas bija par visu divu gadu ciklu, iekļaujot draudzības spēles, kausa spēles un U21 spēles un pirmspēļu treniņus. Izmaksas šāda līmeņa sporta būves uzturēšanai gadā ir no 350-500 tūkstošiem. Tagad kad stadionam, cik man zināms, vairs nav nacionālās sporta būves statuss ir vēl trakāk, jo Nekustamā īpašuma nodoklis vien ir cipars ar četrām nullēm gadā. Rēķiniet paši.

Kā nokļuvi LFF?

Apmēram gadu pēc SIA Stadions pamešanas saņēmu uzaicinājumu no Vladimira Žuka. Ar LFF jau iepriekš man bija ilgstoša sadarbība kā Skonto stadiona vadītājam, sākās Hattrick 2 projekts infrastruktūras uzlabošanai un laukumu būvēšanai, un manis piesaistīšana bija diezgan loģisks solis. Guntis, ņemot vērā mūsu radniecīgās saites, sākotnēji bija pret manu pievienošanos LFF.

Esi kādreiz jautājis Guntim, kāpēc tieši Tu nokļuvi SIA Stadions valdē?

Šādā formā jautājumu es nekad neesmu uzdevis, bet 2004.-2006. gadā, kad bija jāgatavojas Pasaules hokeja čempionātam, kas bija visnotaļ apjomīgs projekts tādam jaunam un nepieredzējušam čalim kā man, es viņam vairākas reizes prasīju "Kāda velna pēc Tu mani, tādu nepieredzējušu jaunieti iesviedi šajā visā zaņķī?" Viņš man atbildēja: "Ja Tu visu laiku dzīvosi komfortā, neko dzīvē neiemācīsies".

Kāda bija Tava vīzija, stājoties augstskolā?

Dzīvē reti kad piepildās tas, ko esi ieplānojis. Bērnībā es vēlējos kļūt par galdnieku, vēlāk es gribēju kļūt par juristu, bet Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē man neizdevās iestāties. Lielā mērā tādēļ, ka vidusskolas pēdējos gadus pavadot ārpus Latvijas, nebiju tam mērķtiecīgi gatavojies. Iestāšanās biznesa augstskolā un potenciāla biznesa vadīšana bija mans nākamais loģiskais solis, un SIA Stadions vadīšana arī zināmā mērā atbilst šai vīzijai.

Kur Tu pavadīji pēdējos vidusskolas gadus?

Es izmantoju iespēju divus gadus mācīties starptautiskā skolā Šveicē, kur 350 studenti pārstāvēja 53 dažādas nacionalitātes. Tur iemācījos, ka cilvēki neatkarīgi no rases, tautības vai reliģijas spēj mierīgi sadzīvot kopā. Arī tur uzspēlēju futbolu un, vienā no mačiem pat degunu salauzu. Es pēc dabas esmu diezgan slinks, un, spēlējot centra aizsarga pozīcijā, man patīk lieki neskraidīt un vairāk lasīt spēli, bet vajadzības gadījumā iet līdz galam. Vienā no tādām reizēm, kad izklupienā centos izsist bumbu, pretinieku spēlētājs ar celi man salauza degunu.

Kāpēc pievērsies tieši infrastruktūras jautājumiem?

Daļēji tas bija spiestā kārtā. Strādājot ar Skonto stadionu astoņus gadus, kad Tev katru reizi nākas izdomāt kaut ko jaunu, lai tikai nodrošinātu veiksmīgu spēles norisi, gribot negribot rodas vēlme beidzot visu sataisīt, kā vajag. Skonto stadions ir foršs, bet bez patiešām lieliem ieguldījumiem viņu nevar sataisīt atbilstoši mūsdienu prasībām, un lētāk būtu nojaukt, un vietā uzcelt jaunu. Jau manā laikā centāmies novērst šos trūkumus, bet tas nepavisam nav vienkārši. Pašlaik tur ir tik šauras evakuācijas izejas, ka, ja kaut kas atgadītos, tad liela nelaime ir garantēta. Pirms tam to neviens nepamana, bet, ja kaut kas notiks, tad jau būs par vēlu.

Redzu, ka pašreizējie apsaimniekotāji pieļauj tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu es – veic uzlabojumus individuālām lietām, bez kopēja redzējuma, tas lokāli problēmu atrisina, taču kopējo stadiona lietojamību reizēm ievērojami pasliktina. Viens no maniem mērķiem, kādēļ devos uz federāciju, arī bija – uzcelt modernu, un visiem noteikumiem atbilstošu stadionu. Sākotnējais uzdevums bija nodrošināt lielos mākslīgos laukumus, kas palīdzētu Virslīgai un reģioniem, tad mazie laukumi bērniem/jauniešiem un visbeidzot kā piramīdas augša būtu lielais stadions. Viss tā mērķtiecīgi gāja, bet… rezultātu visi zinām.

Tavs uzvārds Tev palīdz vai traucē?

Ir bijušas dažādas situācijas. Dažreiz tas palīdz, dažreiz traucē, un dažreiz noved pie diezgan kuriozām situācijām, piemēram, esmu saņēmis divus uzaicinājumus uz UEFA Čempionu līgas finālu, tāpat arī esmu saņēmis zvanu no Nīderlandes futbola federācijas vadītāju, kurš mani aicināja uz sarunu par futbolu, un tikai tās gaitā sapratu, ka šis zvans nav adresēts man.

Palasot Tavas publikācijas, rodas iespaids, ka Latvijā neviens neko nesaprot, un nav neviena laba piemēra. Vai tā ir? Varbūt ir kāds labs piemērs?

Tā gluži nav, ka neviens neko nesaprot, bet problēma ir nevēlēšanās iedziļināties detaļās. Cilvēkiem liekas, ka, iedodot FIFA un UEFA, World Athletics noteikumus arhitektam, viņa atbildība beidzas, bet tā nav, īpaši tad, ja arhitektam ar futbolu vai citu sporta veidu līdz šim ir bijusi vien attāla saistība. Tāpat arī traucē mūsu lielummānija lietās, bez kurām var iztikt, piemēram, deviņus skrejceliņus pa apli, bet tajā pašā laikā ģērbtuves neparedzēt. Traucē arī fakts, ka uzdevumu sporta būvēm bieži dod cilvēki, kuri no tām neko nesaprot, un svarīgi nav tikai telpu nosaukums un to apjoms bet arī pareizs to novietojums. Sabalansējot vēlmes ar iespējām arī reizēm izdotos atrisināt dauzas problēmas.

Manā uztverē visur kaut kas nedaudz pietrūkst, bet labie piemēri pamazām rodas, piemēram, Baldonē ir fantastisks dabīgais laukums, kur pietrūkst tikai trīs konteineru tipa ģērbtuves un pirmajai, otrajai līgai būtu ideāls laukums. Jelgava ir labs piemērs kā kluba treniņbāze.

Kāpēc Tu kandidē uz LFF valdi?

Tad kad es strādāju federācijā un darbojos Infrastruktūras komitejā, es lielākā vai mazākā mērā piedalījos infrastruktūras attīstības plāna izstrādē, un šajā laikā vairāki valdes pieņemtie lēmumi man likās nesaprotami.

Valde ir institūcija, kura pieņems lēmumu, kurā virzienā mēs dosimies. Tagad zināmā mērā kaut kāds cikls ir noslēdzies, un, neskaitot stadionu, LFF infrastruktūras plāni par 90% ir izpildīti, sadarbību ar valsti gribētos uzlabot. Šis ir tas brīdis, kad esmu morāli nobriedis iesaistīties šajā lemšanas procesā, un domāju, ka, pieņemot globālus lēmumus, ir jābūt kādam, kuram ir praktiska pieredze šajās lietās.

Tāpat arī mums ir jāizvairās no populistiskiem saukļiem. Gadā infrastruktūrai no LFF budžeta šobrīd tiek atvēlēts nedaudz vairāk, kā viens miljons eiro, un, izdalot šo naudu visiem biedriem, globāli neko izmainīt nevarēsim. Tāpat arī vēlme sacelt halles ir pārsteidzīga. Jā, tās ir nepieciešamas, bet ir svarīgāk būtu novest līdz galam jau iesāktās lietas (apgaismojums, ģērbtuves utt.). Turklāt haļļu izmaksas arī varētu būt citas, un šķiet igauņu piesauktie pusotrs līdz divi miljoni eiro varētu būt tuvāk patiesībai, nekā Latvijā izskanējušie 700 tūkstoši.

Ja halles nav prioritāte, tad kas ir?

Īstermiņā tā būtu treniņbāzes (Staiceles) savešana kārtībā. Daudzi runā, ka tas ir tālu no Rīgas, bet uz treniņbāzi neviens nedodas, lai tur vienu dienu patrenētos. Tā ir vieta, kur pavadīt trīs, četras dienas, nedēļu, vai pat divas un šajā gadījumā stunda vairāk ceļā nebūs izšķiroša lieta. Ja runājam par Nacionālās izlases treniņbāzi, tad Staicele nekad tāda nebūs. Riga FC plāno būvēt bāzi, RFS plāno būvēt bāzi un izlase varētu izmantot (īrēt) kādu no tām.

Nākamā prioritāte ir jau iepriekš minēto lietu novešana līdz galam. Mums pirms jaunu stadionu būvēšanas jau esošie ir jāsaved kārtībā līdz kaut kādai saprotamai kondīcijai, jāuzstāda apgaismojums, jāuzlabo zāliena kvalitāte un jānovērš virkne citas nepilnības.

Trešā lieta ir Nacionālā stadiona būvēšana. Jā, īstermiņā mēs varam izlīdzēties ar Daugavas stadionu, vai, ja tiek veikti nopietni uzlabojumi, tad arī Skonto stadionu, bet tas nav ilgtermiņa risinājums. Mums vajag ne pārāk lielu, bet ērtu stadionu, kurā pozitīvu pieredzi gūtu jebkurš tā apmeklētājs.

Pastāsti sīkāk, ko darīt ar Staiceli?

Pašlaik tur ir pieci dabīgie laukumi, un viens mākslīgais, administratīvā ēka ar numuriņiem, pārrunu telpu utt. Divas lietas, par kurām visi sūdzas, ir vietējā ēdinātāja neesamība un nepieciešamība uzlabot dzīvošanas apstākļus. Vēl ir nepieciešams uzstādīt automātisko laistīšanas sistēmu, nomainīt mākslīgā laukuma segumu un uzfrišināt dabīgos laukumus. Tehnika jau tur ir, nepieciešams tikai kāds, kas to darītu. Tam visam sākotnēji vajadzēs ap 400-500 tūkstošus. Staicele ir būtiska jauniešu treniņu nometņu aizvadīšanai, tai ir jākļūst par bāzi uz kuru gribas aizbraukt, jeb tai jākļūst par paraugbāzi ne tikai vārdos bet arī faktiski, taču bez būtiskiem ieguldījumiem tas nav iespējams.

Kādas ir laukumu uzturēšanas izmaksas gadā?

Izmaksas dabīgajiem un mākslīgajiem laukumiem ir ļoti līdzīgas. Ja laukums ir labā stāvoklī, tad minimālā summa būtu pieci, līdz septiņi tūkstoši gadā. Ja vēlies visu darīt nopietnāk un profesionālāk, tad tie būs kādi piecpadsmit tūkstoši gadā. Ja Tev ir elites līmeņa stadions, tad izmaksas var pieaugt līdz 40-60 tūkstošiem gadā. Tur ir daudzas nianses un, piemēram, ja laukumu rekomendē pļaut reizi divās dienās, tad gatavojot laukumu izlases spēlēm, tas ir jāpļauj divas reizes dienā.

Cik maksā ieklāt vienu laukumu?

Ja runājam par mākslīgajiem laukumiem, tad tie ir no 160 līdz pat 400 tūkstošiem, atšķirībā no seguma un laukuma pildījuma tipa. Dabīgajai zālei tas maksā krietni lētāk, piemēram, laukums Stāmerienas ielā izmaksāja ap 118 tūkstošiem ar visu žogu apkārt. Tāds pats mākslīgais laukums ar visu pamatnes sagatavošanu maksātu vismaz trīssimt tūkstošus, un pēc desmit gadiem, ja būsi atbilstoši kopis gan vienu, gan otru laukumu, tad dabīgais laukums, atšķirībā no mākslīgā, nebūs jāmaina. Protams arī dabīgā zāliena laukums var izmaksāt vairāk par miljonu, ja skaita izmaksas tā izbūvei no nulles un paredzot tajā laukuma apsildi, gaisa padevi saknēm. Taču pirms izvēlēties kādu segumu izmantot, galvenais ir saprast kam šis laukums tiks izmantots un cik to intensīvi izmantos. Mākslīgais segums ir ļoti dārgs prieks, tā izmantošana atmaksājas tikai tad ja to praktiski izmanto no rīta līdz vakaram katru dienu, visu cauru gadu.

Cik ilgā laikā izaug zāle, kura būtu gatava spēlēšanai?

Tie ir divi ar pusi līdz trīs mēneši, pie nosacījuma, ka ir silts, un izmanto pareizas tehnoloģijas. Sporta zāliens principā ir smiltīs audzēta zāle. 95% smiltis un pieci procenti organiskā viela, parasti kūdra. Melnzeme klasiskajā izpratnē tur nedrīkst būt pat tuvumā. Skonto stadiona zāliens savulaik bija sagatavots pēc jaunākās modes, tajā skaitā, ar iestrādātiem mākslīgās zāles stiebriņiem, kas labāk visu satur kopā. Gadi gāja un, neskatoties, ka stadiona kopējs bija instruēts, tas palika arvien sliktāks un sliktāks. Palīgā tika pieaicināts agronoms, bet viņa ieteikumi nelīdzēja, tad piesaistījām dārznieku no OZO golfa kluba, un pēc pirmās viņa vizītes biju gatavs “pakārties” – izlases spēle ir pēc trīs nedēļām, bet viss stadions “uzarts” brūns. Izrādās, ka laika gaitā zālājā izveidojas tāds kā filca kārta, kas neļauj zālei “elpot”, un tas tiek risināts burtiski izraujot laukumā caurumus. Nedēļu pēc šīs procedūras laukums bija zaļāks, kā jebkad ir bijis.

Trīs konkrētas lietas, ko izdarīsi, vai centīsies izdarīt, kad būsi LFF valdē?

Es, kā jomas profesionālis runāšu tieši par infrastruktūras jautājumiem. Pirmkārt es strādāšu pie tā, lai valstiski tiktu izstrādāti noteikumi sporta būvēm, jo nauda sporta būvēm Latvijā tiek tērēta diezgan liela, vēlos, lai visu sataisa, kā nākas, un tas būtu mūsu ieguldījums visa sporta labā. Otrkārt kopā ar kolēģiem izstrādātu infrastruktūras attīstības plānu četriem līdz sešiem gadiem un to arī censties realizēt, un treškārt Staiceles bāzes savešanai kārtībā un uzsākt darbu pie Nacionālā stadiona būvniecības.

Cik ļoti esi iesaistīts (informēts) jaunajos projektos (Jelgava, RFS, Riga, Playoff Arena, futbola laukums uz jumta)?

Es visiem šiem projektiem sekoju līdzi. Jelgava pie LFF vērsās pēc padoma, un redzu, ka daļu ieteikumu arī viņi ir ņēmuši vērā, taču arī ir virkne ieteikumu, kurus ignorēja. Visādā ziņā viņi ir labais piemērs, ka projekta laikā nekautrējās nākt pēc padoma un kā klubs iegulda pats savā treniņu bāzē.

Pilna izmēra futbola laukums uz jumta, manuprāt, ir neprātīgs risinājums, vismaz tādā izpildījumā kādu to redzu vizualizācijās. Tur potenciāli ir vairākas problēmas - ja nav lielu tribīņu, tad pāri visam laukumam ir nepieciešams tīkls, tāpat arī nav skaidrs, kas notiks ar sniegu ziemā. Kopumā gan šādiem projektiem es redzu diezgan lielu potenciālu, kad uz PPP principiem zemi labā vietā pašvaldība varētu nodot bezatlīdzības lietošanā ar nosacījumu, ka tur būs arī stadions. Savulaik arī Rīgas Domes pārstāvjus vedām dažus šādus piemērus rādīt.

Ja tas, ko komunicē Riga FC un dzirdu no dažādiem avotiem, ir taisnība, tad viss tur būs ļoti labi, jo viņi ir piesaistījuši nopietnu speciālistu no Anglijas, un, ja tas neaprobežosies tikai ar ģenerālplānu, tad rezultātam ir jābūt labam. RFS, savukārt ir vērsušies pēc padoma arī pie manis, un, ja viss notiks, kā plānots, arī rezultāts neizpaliks, jo redzu vēlmi ieklausīties un visu izdarīt pareizi. Tāpat esmu dzirdējis, ka FK Liepāja domā par kaut ko savu un arī FK Valmiera ir plāns ieguldīt līdzekļus savas treniņu infrastruktūras uzlabošanai. FS Metta jau ilgstoši sapņo par savu ēku pie Rīgas Hanzas vidusskolas futbola laukuma un regulāri, cik man zināms, ģenerē arī daudzas citas idejas, kā tikt pie savas treniņu bāzes.

Esmu ticies un runājis arī ar Playoff Arena īpašnieku Kristoferu, bet tur man nav daudz ko konsultēt, tik vien cik izteicu savu viedokli par optimālo zālienu spēļu laukumiem. Citādi jāuzsaka doma par klientu ērtībām, par ideju un mērķtiecību. Ciparu ziņā baidos, ka šim projektam būs grūti panākt pozitīvu rezultātu, bet es ceru, ka viņiem izdosies.

Tu neslēp, ka atbalsti FK Valmieru, vai esi kaut kādā veidā saistīts ar klubu?

Lai gan esmu dzimis Valkā un līdz 6 gadu vecumam nodzīvojis tur un nu jau lielāko daļu dzīves nodzīvojis Rīgā, mana bērnība man asociējas ar Valmieru, tāpēc to varētu saukt par lokālpatriotismu. Juridiski saistīts ar klubu neesmu, bet ar kluba pārstāvjiem un domi es komunicēju, un cenšos palīdzēt kā vien spēju un tik cik manu padomu pieņem.

Vai ir vēl kaut kas nepateikts saistībā ar Barona ielas projektu?

Manuprāt, tā ir liela nelaime, ka neizdevās šo projektu realizēt. Es joprojām uzskatu, ka tiem mērķiem un uzdevumiem, kam stadionu gribēja būvēt, visatbilstošākais būtu mākslīgais laukums, bet, ja būtu tāda iespēja, tad es uz to vairs neuzstātu. Īpaši redzot, kādus līdzekļus mēs esam gatavi tērēt arī dabīgajam laukumam. Kaut vai tikai tādēļ, lai šis projekts gūtu lielāku sabiedrības atbalstu. Piekrītu Anatolija Kreipāna teiktajam, ka īstu zālīti ne ar ko aizstāt nav iespējams. 

Nav komentāru

Komentēt