Anastasija Kučinska: "Latvijas futbolam pietrūkst biznesa domāšanas"

Kad un kāda bija Jūsu pirmā saskarsme ar sportu?

Es mācījos pavisam parastā Pārdaugavas skolā, kur skolas sporta skolotājs bija arī hokeja treneris, kura audzēkņi bija gan Artūrs Kulda, gan Andris Džeriņš. Tajā laikā es neko par to protams nezināju, bet jau tad burtiski dzīvojām pa skolai blakus esošo ledus laukumu. Tur neiztrūka arī hokeja spēlēšana, un daļa no skolas biedriem vēlāk pārcēlās uz skolu ar specializētām hokeja klasēm, un daži no viņiem spēlē joprojām. Tā kā varētu teikt, ka bērnībā un jauniešu gados biju krietni tuvāk hokejam kā futbolam.

Kad Tavā dzīvē ienāca futbols?

Futbols manā dzīvē ienāca kopš iepazinos ar savu topošo vīru Aļiku Kārkliņu, Babītes futbola dzīves aizsācēju. Viņš viscaur bija futbolā, gan pats spēlēja, gan bērnus trenēja, gan organizēja.

Ne visi seko savu otro pusīšu sporta gaitām. Kā nokļuvi tribīnēs?

Viss sanāca tā ļoti organiski. Es mācījos RTU, un viņš tajā laikā trenēja RTU bērnu komandu. Tā sanāca, ka visu savu brīvo laiku pavadīju laukuma malā vērojot treniņus un spēles. Vēlāk kopā izbraukājām visu Eiropu. Arī mans pirmais brauciens uz Eiropu bija tieši ar bērnu futbola komandu. Daudzi no viņiem jau tagad ir treneri, un varētu trenēt arī mūsu dēlu. Izbraukājām visu Eiropu. Tad ar laiku iesaistījos arvien vairāk, un sāku palīdzēt ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem.

Kāda Tu esi kā līdzjutēja?

Jau tajā laikā es sapratu, ka man vairāk patīk bērnu sports, nevis pieaugušo, jo tās emocijas ir tīrākas un patiesākas. Ja tās ir asaras, tad tas ir pa īstam, ja prieks, tad neviltots. Nereti no turnīriem mājās braucām bez balss, kas laikam arī vislabāk raksturo mani, kā līdzjutēju.

Kā nonācāt līdz tam, ka jāveido savs uzņēmums?

Tālajā 2004. gadā mūsu ģimenes paziņa Dmitrijs Čeriševs (Denisa Čeriševa (FC Valencia) tēvs), iepazīstināja mūs ar sporta zīmolu JOMA (Spānija). Pakāpeniski Aļiks sāka šo brendu attīstīt, izplatīt saviem sporta draugiem un futbola kolēģiem.  Mans pamatdarbs tajā laikā bija loģistikas nozarē (A/S Aldaris, vēlāk Kuehne-Nagel), bet es visu laiku  palīdzēju ar tulkošanu un saziņu ar JOMA. 2007. gadā esot bērnu kopšanas atvaļinājumā Aļika partneri piedāvāja man vairāk iesaistīties šajā biznesā, un pārņemt vadību, lai aktīvāk attīstītu kompāniju. Sākumā es nespēju atšķirt ne apavu veidus, ne dažādas laukuma nianses, bet es ātri visu apguvu, un te nu es esmu.

Kas ir šī biznesa panākumu pamatā?

Latvijā biznesa veiksmes pamatā ir spēja atbildēt par saviem vārdiem. Ja Tu vienreiz kļūdies, tad pēc piecām minūtēm par to zinās visa valsts – solījumi ir jāpilda. Tāpat nevar noliegt arī komandas nozīmi. Laba un stipra komanda ir panākumu pamatā.

Vai ir jūtama atšķirība biznesa attiecībās starp dažādām valstīm?

Ja runājam par Baltijas valstīm, tad starp galvaspilsētām ir vien trīssimt kilometri, bet ārpus Latvijas viss notiek pavisam savādāk. Igauņi it visā ir piecus gadus mums priekšā. Ja e-pastā esi apstiprinājis pasūtījumu, tad Tev nav jādomā ne par līgumu parakstīšanām, ne priekšapmaksām. Vari būt drošs, ka darījums notiks, savukārt Lietuvā cilvēki ir gatavi divu eiro dēļ izbraukāt visu Lietuvu. Mēs esam kaut kur pa vidu ar izteiktu vēlmi pēc laba servisa.

Ar kuru partneri visvairāk lepojaties?

Es laikam visvairāk atzīmētu tos klientus, ar kuriem esam no pašiem pirmsākumiem, un jau esam kļuvuši kā viena ģimene. Labs piemērs ir Igaunijas futbola klubs Infonet. Neskatoties uz dažādiem satricinājumiem, mēs vienmēr esam palikuši kopā, un es zinu kluba vadītāja vērtības un prasības, un viņš ir drošs, ka, ja tas būs nepieciešams, tad es pati braukšu uz Spāniju vai Ķīnu pēc preces, lai tikai viss būtu tā kā vajadzīgs. Arī Latvijā netrūkst tādi piemēri – SK Babīte, BK Ventspils, AFA Olaine,  Supernova, FK Mārupe un daudzi citi.

Kā nonāci Riga FC, un kāpēc Jūsu ceļi šķīrās?

Man bija biznesa tikšanās ar kluba īpašnieku un, lai gan mums neizdevās sadarbība ekipējuma jomā, vēlāk saņēmu piedāvājumu pamēģināt vadīt Riga FC komercnodaļu. Pēc gada sadarbības sapratām, ka mūsu uzskati par iespējām un izpildāmiem uzdevumiem atšķiras, tāpēc nolēmām pārtraukt sadarbību. Šo gadu atceros ar spilgtām atmiņām un kā vērtīgu pieredzi.

Jūs bijāt pirmā sieviete LFF valdē. Kā atceries šo kandidēšanas procesu un ievēlēšanas posmu?

Tas nebija mans pašmērķis. Cilvēku grupa (gan biedri, gan mani koleģi un partneri) man piedāvāja pamēģināt. Kā pozitīvs aspekts, bija tas, ka termiņš bija viens gads, pēc kura arī varētu izvērtēt, vai tas ir priekš manis, vai nav. Tas man bija liels izaicinājums, un vēlējos pierādīt, ka es to spēju. Liela daļa biedru atklāti pajautāja – priekš kam Tev to vajag? Mana pārliecība ir, ka Latvijas futbolam pietrūkst biznesa domāšanas, un tas nenozīmē, ka LFF ir jāsāk pelnīt nauda, es aicinu domāt kā saimniekiem, un efektīvi izmanot resursus futbola attīstības labā. Tad, kad man izdevās šo pārliecību nodot biedriem, arī viņu attieksme mainījās.

Jūsu atbildības joma bija sieviešu futbola attīstība. Tas bija loģisks segments, vai citur nebija iespējas?

Tas bija loģisks segments, kaut vai no tā aspekta, ka tādā vīriešu kolektīvā bija vieglāk pieņemt, ka sieviete pārvalda tieši sieviešu futbola attīstību. Kā otrs, un ne tas mazsvarīgākais iemesls ir tas, ka sieviešu futbols vēl ir savā aktīvā attīstības posmā visā pasaulē, un tas nozīmē, ka ir ļoti daudz darba, un iespēju kaut ko mainīt un uzlabot.

Ko Tu atbildētu saviem kritiķiem, kuri apgalvo, ka vēl neko futbolā neesi izdarījusi?

Ja runājam par laiku pirms kandidēšanas, tad tas ir diezgan objektīvi, bet, ja runājam par pašu darbību LFF, tad jāatzīmē, ka nepilna gada laikā ir neiespējami kaut ko būtisku izmainīt, un paveikt. Smieklīgi, ka kandidēšanas laikā mums nācās prezentēt savu plānu uz četrām, piecām, pat desmit lapām, solot zelta kalnus. Es neteiktu, ka šo desmit mēnešu laikā man izdevās daudz paveikt sieviešu futbolā, šķiet, ka reti kurš varēja pildīt savus ikdienas pienākumus, jo visu laiku nācās “dzēst ugunsgrēkus”, risinot steidzamos jautājumus. Es darbojos finanšu komitejā, tāpēc vairāk sanāca pievērst uzmanību tieši finanšu lietām. Ja runājam par sieviešu futbolu, tad tur esam saglabājuši pozitīvu tendenci lielā mērā pateicoties Futbola attīstības un sieviešu futbola nodaļas vadītājai Ņinai Travkinai, kura ir fanātisks futbola cilvēks. Mans uzdevums ir turēt roku uz pulsa.

Kādu Jūs redzat sieviešu futbolu Latvijā pēc 5-10 gadiem?

Latvijā sieviešu futbols pagaidām nav profesionāls sports. Jā, dažas meitenes par to saņem naudu, bet kopumā tas ir vairāk amatieru jauniešu sports. Redzam, ka citur pasaulē sieviešu futbolā ieplūst arvien lielāka nauda, un bez tās arī mums būs grūti veikt būtisku izrāvienu. Jāstrādā pie sponsoriem un naudas piesaistes. Es teiktu, ka būšu apmierināta, ja mums izdosies samazināt šo plaisu finansējumā starp sieviešu un vīriešu futbolu. Tas arī būs galvenais priekšnosacījums izaugsmei.

Vīrieši kā vienu no galvenajiem faktoriem attīstības bremzēšanā min infrastruktūras neesamību. Vai sieviešu futbolā tā arī ir problēma?

Tiešā veidā nē, jo visas sieviešu komandas ir “zem” kādas lielākas organizācijas. Tajā pašā laikā, labākie treniņu laiki tiek tieši puišiem. Diemžēl infrastruktūras jautājums nopietni ietekmē visu Latvijas futbolu.

Studiju noslēguma darbus rakstījāt par Eiropas fondu apguvi un kvalitātes vadību. Vai šīs padziļinātās zināšanas palīdzēja arī darbā LFF?

Pilnīgi noteikti, un ne tikai tiešā veidā. Jau 13. martā izteicu viedokli, ka mums jāstrādā pie biedru atbalsta sistēmas izveides, un, kā viens no priekšnosacījumiem ir izvairīšanās no liekas birokrātijas. Birokrātija ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijai tik grūti iet arī ar Eiropas naudas apguvi. Šodien varu apgalvot, ka izstrādājot “draudzīgu” atbalsta programmu biedriem un tiesnešiem, COVID-19 negatīvās ietekmes mazināšanai mūsu darba grupa un LFF darbinieki īsā  laikā sasniedza pozitīvu rezultātu. Šajā atbalsta programmā birokrātijas slieksnis bija samazināts līdz minimumam.

Turpmāk LFF valdes locekļiem vairs nebūs tiešas atbildības jomas. Ja Jūs ievēlēs valdē, kurā jomā redzat savu pienesumu?

Skaidrs, ka es joprojām neesmu eksperte sieviešu futbolā, bet mūsu meiteņu neatlaidība un cīņasspars spēlēs pret krietni spēcīgākām meitenēm ir licis man iemīlēt šo sporta veidu vēl vairāk. Tajā pašā laikā, sevi redzu finanšu un komercvirzienā, sponsoru un finanšu piesaistīšanā. Mums ir jāmaina domāšana – federācija ir, lai palīdzētu futbolam. Tāpat arī ar sponsoriem – nevis mums jāgaida, kad viņi nāks pie mums, bet mums jāvēršas pie viņiem. Un nevis pie viena, no kura gaidīt simts tūkstošus, bet pie divdesmit tādiem, kuri iedos vienu, divus, vai piecus tūkstošus. Pilnīgi piekrītu, ka tas ir liels darbs, bet regularitāte un mērķtiecība šajā jautājumā dos savu rezultātu.

Kā Jūs vērtējat situāciju, ka valdē vismaz viena vieta ir rezervēta sievietei?

Tas nav tikai LFF nosacījums, tā tas ir visā Eiropā. Es uz to skatos pozitīvi, jo sievietes var piešķirt citu skatījumu, kas ļautu dažāda veida problēmas atrisināt krietni ātrāk un veiksmīgāk. Varbūt atkārtošos, bet federācijā nepieciešams vairāk cilvēku ar biznesa domāšanu, pat nerunājot par to, vai tas būtu vīrietis, vai sieviete. Ja runājam par sieviešu pārstāvniecību futbolā, tad, piemēram, UEFA darba grupā, kas ieradās pie mums, no četriem dalībniekiem, trīs bija sievietes.

Šķiet, ka par statūtiem un vēlēšanām varētu vēl vairākus potenciāli sāpīgus jautājumus uzdot?

Jā, pašreizējā situācijā ir tāda, ka, lai tiktu valdē, Tev nav jābūt futbola cilvēkam, Tev nevajag ne izglītību, ne attīstības programmu, pietiek tikai ar parakstiem un nosacītu atbalstu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi.

Kādiem cilvēkiem vajadzētu vadīt LFF?

LFF vadībā ir nepieciešami patiešām fanātiski cilvēki, kuri apzinās, ka no viņiem ir atkarīgs rezultāts un futbola nākotne Latvijā. Ja tādu būs vairums, tad viņiem šo mīlestību izdosies pārnest arī pārējiem. Atlikušajai daļai jābūt pragmatiskiem un reāli domājošiem cilvēkiem, kuri spēs šo mīlestību un pozitīvo enerģiju ievirzīt pareizajā gultnē. Nākamā prezidenta panākumi ļoti lielā mērā būs atkarīgi no pārējās komandas, kura būs ievēlēta, un viņa spējām izmantot katra stiprās puses. Ja visi būs līdzīgi domājoši un akli sekos savam vadītājam, spilgtu panākumu nebūs. Mums vajag individualitātes, spilgtas personības un viedokļu līderus, tas nekas, ja šie viedokļi atšķiras. Tālāk jau tas būs vadītāja uzdevums, viņus apvienot vienā lielā spēcīgā komandā.

Mīļākā komanda?

Man mīļākā komanda vienmēr būs tā, kur spēlē mans bērns, un pašlaik viņš spēlē Rīgas futbola skolā. Ja runājam par starptautisko līmeni, tad darba dēļ, man ir bijusi iespēja apmeklēt daudzas spēles, un pēdējā no komandām, kas visvairāk iespiedusies atmiņā ir Ukrainas futbola izlase, kas Kijevā (pagājušā gada  oktobrī) ar uzvaru pār Portugāli nodrošināja dalību Eiropas čempionātā. Atmosfēra gan laukumā, gan ārpus tā, skaistā spēle un spēlētāju un trenera sinerģija. Tas viss kopā bija ļoti negaidīti, un patiesi aizraujoši.

Kas ir tas, kas futbolā Tevi visvairāk piesaista?

Tā noteikti ir atmosfēra un aura, kas futbolam piemīt. Es arī dažreiz ar bērnu dodos uz futbola muzejiem un uzsūcu to visu sevī, un šīm emocijām nevajag Premjerlīgu, vai Bundeslīgu. Atceros, kad vēl strādāju Riga FC un gada laikā divas reizes spēlējām kausa finālā, tur emocijas lija pāri malām.

Kā nodrošināt šo atmosfēru ikkatrā spēlē?

Atmosfērai ir jābūt gan laukumā gan tribīnēs, un, ja fani jutīs, ka spēlētāji atdod sevi par visiem 150%, tad šī atmosfēra neizbēgami pārņems arī tribīnes. Šeit gan neizbēgami jāatgriežas pie infrastruktūras jautājuma. Četros grādos lietū bez jumta divas, trīs stundas tribīnēs izturēs tikai viskvēlākie fani.  Daudz ko izsaka arī tradīcijas un kultūra. Jā, mēs diez vai būsim tādi, kā spāņi, kuri uz savas basketbola komandas spēli par pēdējo vietu savāc pilnas tribīnes un bļauj visas spēles garumā. Tāpat arī mums diez vai tuvākajā laikā būs norma, ka Tavas futbola komandas spēles dienā Tevi oficiāli palaiž mājās no darba stundu vai divas agrāk, vai skolēni var nepildīt mājas darbus, jo vakar vakarā bija TĀ spēle, bet mēs varam augt un iet savu ceļu, ja futbols ir mūsu sirdī.

1 komentārs - Anastasija Kučinska: "Latvijas futbolam pietrūkst biznesa domāšanas"

Komentēt