Vladimirs Šteinbergs: "Latvijas futbolam ir milzīgs potenciāls"

Esi no Daugavpils, kas Latvijas līmenī noteikti ir saucama par futbola pilsētu. Kā pavadīji bērnību? Bija citas iespējas, kā futbols?

Jā, esmu no Daugavpils, un biju arī autors uzrakstam Daugavpils Celtnieka stadionā - Daugavpils ir pilsēta, kur dzimst talanti. Ar to es domāju ne tikai spēlētājus, bet arī daudzu futbola dzīves vadītāju saknes meklējamas Daugavpilī, kā piemēru varu minēt Futbola Virslīgas direktoru, FK Liepāja galveno treneri, Rīgas futbola federācijas prezidentu un daudzus citus. Es pats futbolā sāku trenēties septiņu gadu vecumā, un atšķirībā no šodienas, tad futbola grupiņās uzņēma no 8 gadu vecuma, tāpēc sāku pie divus gadus vecākiem puišiem, līdz astoņu gadu vecumā izveidoja arī mana vecuma grupiņu, un tā arī līdz skolas beigām trenējos futbolā, mazliet uzspēlēju pirmās līgas komandā FK Zibens/Zemessardze, kur arī sapratu, ka mans talants man neļaus kļūt par profesionālu futbolistu. Varbūt viss būtu iegrozījies mazliet citādi, ja ne ilgu laiku nebūtu bijis vārtsargs, jo tikai 15 gadu vecumā Nike cup laikā Salacgrīvā piespiedu kārtā kļuvu par laukuma spēlētāju, kad pirmās spēles laikā mums noraidīja balsta pussargu, un neviena cita, ko laist laukumā, nebija. Jau trešajā spēlē viņu izkonkurēju par vietu sastāvā, bet tas nemaina faktu, ka pēc pāris gadiem sapratu – profesionāls futbolists no manis neiznāks, un iestājos Latvijas Sporta Pedagoģiskajā akadēmijā. LSPA bija divas kvalifikācijas, kā obligātā – sporta skolotājs, un otro varēja izvēlēties. Es, jau pašā sākumā izvēlējos sporta menedžmentu, jeb sporta un izglītības darba vadītāja specializāciju. Pēc trešā kursa man kļuva neinteresanti, un es iestājos Latvijas Universitātē biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Divus gadus mācījos paralēli abās augstskolās, turklāt vēl sāku strādāt LFF, kur arī nokļuvu nejauši. LSPA rīkoja ekskursiju uz LFF, kuras laikā man izdevās sarunāt praksi, pēc kuras arī paliku strādāt LFF Skredeļa kunga vadībā.

Pirmos treniņus atceries?

Es dzīvoju foršā rajonā Daugavpils pievārtē, kas tika uzbūvēts astoņdesmito gadu beigās. Pāri ceļam bija mežs ar vairākiem laukumiem. Neskatoties uz to, ka tā vairs nebija Daugavpils teritorija, tur notika arī Daugavpils sporta skolas treniņi. Sākumā gāju līdzi saviem draugiem no pagalma vienkārši uzspēlēt futbolu, un pēc tam jau “aizgāja”.

Nebija doma pamēģināt kādu citu sporta veidu, piemēram, spīdveju?

Spīdveja stadions bija salīdzinoši tālu, bet manā rajonā bija izteikta mīlestība uz futbolu. Tur tika rīkoti arī vietējie čempionāti ar vairāku komandu dalību. Mēs to visu uztvērām ļoti nopietni, viens no komandas biedriem no Turcijas atveda vairākas AC Milan formas, mums bija arī nosacīta treniņbāze, kas ierīkota mājas siltummezglā ar trenažieru zāli, formu žāvētavu un glabātavu. Tagad, aizbraucot uz Daugavpili, pārņem skumjas. Mēs paši gājām uz mežu, meklējām materiālus, lai izveidotu vārtus, un visu laiku skraidījām pa laukumu, tagad ir uzstādīti solīdi vārti, nopirkts tīkls, bet laukums stāv tukšs.

Šajā rajonā izaudzis arī kāds Latvijā pazīstams futbolists?

Aleksandrs Cauņa dzīvoja tikai dažas mājas tālāk, bet viņš jau no bērnības bija tāds solīds un vairāk bija vērsts uz profesionāla futbolista karjeru.

Esi spēlējis kopā arī ar kādiem Latvijā pazīstamiem spēlētājiem?

Mums bija diezgan stipra komanda, un mēs spējām epizodiski apspēlēt pat Skonto ar Kožanu Blanku un Smirnovu priekšgalā, bet starptautiskā līmenī nevienam izsisties neizdevās. Ja runājam par Virslīgas līmeņa spēlētājiem, tad vārtos mums stāvēja Aleksandrs Vlasovs un aizsardzībā bija Aleksandrs Ivanovs.

Kā Tev gāja ar mācībām? Kādas bija sekmes?

Matemātikā esmu piedalījies Daugavpils pilsētas olimpiādē, un pat ieguvis godalgotas vietas, bet kopumā manas atzīmes bija diezgan viduvējas. Tas gan vairāk saistīts ar manu aizņemtību, jo es biju skolas KVN (jautro un atjautīgo) komandas kapteinis, un mans grafiks bija visnotaļ saspringts – skola, KVN, futbola treniņi, un tā katru dienu.

Mācības turpināji LSPA. Kāpēc tāda izvēle?

Kā otra opcija bija Policijas akadēmija, bet tur neaizgāju, jo mani sabiedēja ar neskaitāmām stundām, kas būs jāpavada pie grāmatām mācoties. Es, aktīvs cilvēks būdams, domāju, ka tas nav priekš manis. Tajā pašā laikā LSPA likās loģisks solis, jo, no septiņu gadu vecuma biju sportā (futbolā), un pat skolotāji teica – vai nu sports un sporta vadība, vai teātris. Es izvēlējos pirmo…

Pastāsti par darbu LFF, par šo sākumposmu?

Šķiet 2009. gadā, kad mācījos trešajā kursā, bija jāiet menedžera praksē, un pēc LFF apmeklējuma es tur arī pieteicos. Mežeckis ieteica doties uz Sacensību daļu pie Skredeļa. Tā nu es sāku praksi jūlijā, un jau augustā man piedāvāja darbu. Sāku kā "ko teiksi, to darīšu", bet ar laiku, man uzticēja arvien vairāk pienākumus, un beigās jau atbildēju par starptautiskajiem transfēriem, un no nekā radīju joprojām spēkā esošo spēlētāju statusa un pāreju reglamentu. Iepriekš tas sastāvēja no vispārīgām frāzēm uz divām lapaspusēm. Manā pārvaldībā bija viss, kas saistīts ar sacensību vadīšanu, organizēšanu, spēlētāju reģistrāciju, pārejām un kompensācijām. Vēlāk, pēc UEFA aicinājuma, tika izveidots Integrity Officer amats, un es kļuvu par pirmo tā pārstāvi Latvijā.

Kāda ir lielākā kompensācijas, kas saņemta par kādu no Latvijas spēlētājiem?

Es domāju, ka lielākais solidarity payment  ir bijis par Rudņevu. Negribu samelot, bet šķiet 3-5% no katra transfēra tiek sadalīti uz klubiem, kuri piedalījušies spēlētāja sagatavošanā līdz 23 gadu vecumam, un Artjoma pārcelšanās uz Bundeslīgu Daugavpilij nodrošināja vairāk kā 100 000 EUR papildus ienākumus.

Cik vispār izmaksā sagatavot spēlētāju?

Jāņem vērā, ka mums ir atšķirīga situācija kāda tā ir Spānijā, Vācijā, vai kur citur. Ja kādreiz uz futbola treniņiem aicināja tikai tādus, kuros treneri saskata potenciālu, tad tagad tā nav, un uz treniņiem ved visi un visus. Ir pat dzirdēti stāsti, ka latviski runājošas ģimenes savas atvases ved uz krievvalodīgo treniņgrupām un otrādi, lai bērns labāk iemācītos svešvalodu. Turpinot par izmaksām, jājautā, kur Latvijas futbola skolas ņem finansējumu? Lielākoties tās ir vecāku iemaksas un valsts, vai pašvaldības finansējums. Vai šīs summas arī jāieskaita pie ieguldītā? Ar to es gribēju teikt, ka Latvijā futbols nav bizness, un šādus aprēķinus korekti veikt ir teju neiespējami.

Kas ir Integrity officer?

Tas bija laiks, kad aktualizējās spēļu sarunāšanas problēma. UEFA izveidoja šo amatu un uzlika par pienākumu katrai federācijai nozīmēt kādu, kurš būs atbildīgs par šiem jautājumiem – par uzraudzību, metodoloģijas un preventīvo pasākumu izstrādi. Nevarētu teikt, ka iepriekš ar šiem jautājumiem neviens nestrādāja, bet es biju pirmais, kurš to darīja oficiāli. Izglītojoties par spēļu sarunāšanas problēmu, apmeklēju dažādus UEFA seminārus, paviesojos Interpolā utt.

Kā nokļuvi Rīgas Futbola skolā?

Ja pavisam vienkāršoti par to runājam, tad mani uzaicināja Skredelis. Rīgas Dome uzaicināja Skredeļa kungu vadīt futbola attīstības programmu, kas tika realizēta uz Rīgas Futbola skolas bāzes. Vēlāk arī es tiku piesaistīts šai programmai, un palīdzēju ar turnīru organizēšanu. Ņemot vērā, ka LFF es vairs neredzēju lielas iespējas augt, paliku strādāt RFS par metodiķi. Kad direktora amatu atstāja Ģērmanis, viņa vietā stājās Vladimirs Žuks, un tandēmā ar viņu arī RFS sākām attīstīt, kas pašos pirmsākumos bija visnotaļ bēdīgā situācijā.

Biji atbildīgais arī par FK RFS spēļu organizēšanu. Ko nozīmē saorganizēt spēli? Cik tas maksā?

Tīri tehniski saorganizēt spēli, bez visa kā apkārt (ēdināšana, mārketinga aktivitātes), nemaz tik dārgi nemaksā. Jāsaorganizē ātrā palīdzība (~100EUR), apsardze, reklāmas banneru, karogu uzstādīšana/novākšana utt. Noteikti var ierakstīties 500EUR robežās. Šeit gan vēl klāt jāskaita arī stadionu nomas izmaksas, jo reti kurš stadions ir kluba īpašums. Ja citiem klubiem šos jautājumus risināja kāds no kluba darbiniekiem, tad RFS gadījumā bija līgums ar manu uzņēmumu par pakalpojuma nodrošināšanu, un viņi ieradās jau pilnīgi sagatavotā stadionā.

Tātad Tu esi arī uzņēmējs?

Var teikt arī tā. Ar uzņēmējdarbību nodarbojos kopš 2011. gada. Sāku ar sporta ekipējuma un atribūtikas tirdzniecību, vēlāk pievienojām arī sporta inventāru, tajā skaitā futbola vārtus, basketbola grozus utt. Pa šiem gadiem esam labi pastrādājuši un aprīkojuši vairākus sporta laukumus Rīgā (arī Barona kvartālā), un ne tikai. FK Jelgava treniņbāzei piegādājām vārtus un uzstādījām nojumes rezerves spēlētājiem, arī Skonto stadionā Riga FC uzdevumā palīdzējām ar rezerves spēlētāju krēslu dizainu izstrādi, piegādi un uzstādīšanu. Kādus 300000 EUR gadā apgrozām. Pašlaik gan laika trūkuma dēļ esmu nedaudz pagājis malā un viss vairāk vai mazāk notiek pašplūsmā.

Pēc vairākiem gadiem RFS, pēkšņi to pameti un pārcēlies uz Daugavpili. Kas notika?

Šī brīža apstākļos Rīgas Futbola skola pie tā finansējuma, ņemot vērā arī, ka tā ir pašvaldības iestāde, ir sasniegusi maksimumu, vai ir tuvu tai, un turpmāk, labākajā gadījumā, varējām turēt šo augsto latiņu, bet bez reālām attīstības iespējām. Ja runājam par futbolu Daugavpili, tad tur jau ilgstoši bija novērojamas problēmas, skandāls pēc skandāla, direktoru maiņas utt. Man tas sāpēja, bet tajā pašā laikā nevēlējos iesaistīties, jo beigās vienmēr būsi tas sliktais. Arī Domē situācija nebija tā stabilākā, un mēra amata pienākumus pildīja mans bērnības draugs, kurš aicināja mani palīdzēt ar padomu. Es ieteicu vienu kandidātu, kurš arī kļuva par futbola skolas direktoru. Pāris mēnešus vēlāk, kad par mēru oficiāli bija apstiprināts Elksniņš, es sarunāju tikšanos ar tā laika LFF prezidentu Kasparu Gorkšu. Tikšanās dienā viss notika kā filmā – ierodos mēra kabinetā piecpadsmit minūtes pirms Gorkša, Elksniņš man sniedz tikko saņemtu vēstuli no Izglītības un Zinātnes ministrijas, un saka, ka manis ieteiktais futbola skolas vadītājs vairs nevar turpināt darbu, un no šī brīža man ir jāuzņemas šie pienākumi, līdz tiks atrasts cits kandidāts. Man nebija izvēles.

Tas bija laiks, kad jau biju iesācis sarunas ar LOK, par iespēju vadīt Daugavpils Olimpisko centru. Vienojāmies, ka, ja veiksmīgi sevi pierādīšu Daugavpils futbola skolā, tad man tiks dota šī iespēja. Sanāca tā, ka aprīlī sāku darbu futbola skolā, bet jau jūlijā vadīju Daugavpils Olimpisko centru.

Pastāsti kaut ko vairāk par savu darbu Daugavpils Olimpiskajā centrā?

Tas ir tas, ko es pats gribēju. Manuprāt, pašreiz Daugavpilī sporta sistēma ir mazliet aplama, un es vēlētos, lai tā vairāk līdzinās situācijai Liepājā vai Ventspilī, kur sporta infrastruktūra ir nodalīta no sporta procesa kā tāda. Infrastruktūras objektus vajadzētu apsaimniekot tās jomas profesionāļiem, kuri spētu nodrošināt kvalitatīvu un loģisku attīstību. Daugavpilī, izņemot Olimpisko centru, kurš arī pēdējos divus gadus strādā ar zaudējumiem, un tikai šogad bija plānota peļņa, visas pārējās sporta bāzes pilnībā dzīvo no dotācijām. Nereti arī nesamērīgi lielām, tāpēc ir jāpiestrādā šīs sistēmas sakārtošanas virzienā.

Daudziem joprojām nav skaidra Daugavpils futbola struktūra - futbola skola, Virslīgas klubs… Ieviesīsi skaidrību?

Daugavpilī situācija ir līdzīga kā ar RFS Rīgā. BFC Daugavpils (vadītājs – Nauris Mackevičs) pēc analoģijas ir “lielais” RFS, jeb FK RFS (Virslīgas klubs, vadītājs – Māris Verpakovskis), kura ir privāta struktūra, savukārt Daugavpils futbola skola ir tāda pati domes struktūrvienība, kā Rīgas Futbola skola Rīgā ar Žuku, kā vadītāju. Ņemot vērā šo situāciju mans, kā Daugavpils futbola skolas vadītāja galvenais uzdevums bija atrast abpusēji izdevīgu sadarbības modeli starp šīm divām organizācijām, un, noslēgtais sadarbības līgums, ko parakstīju es un Nauris Mackevičs pirms nedaudz vairāk, ka gada ir uz attīstību vērsts.

Pēc pretendentu skaita, gan nepateiksi, bet sabiedrībā valda uzskats, ka visi baigi raujas uz LFF, un tāpēc arī ir tādas peripetijas. Kas tur ir tāds, par ko visi cīnās?

LFF ir augstākā organizācija Latvijā, kas rūpējas par futbola attīstību. Varbūt es esmu nedaudz naivs, bet man gribas domāt, ka šie pretendenti vienkārši vēlas nodot savu redzējumu, un attīstīt futbolu. Vismaz manā gadījumā tas tā ir. Es futbolā esmu jau 27 gadus, un redzu, ka, ja mēs šodien neko nemainīsim, tad sekas var būt neatgriezeniskas, un šeit es nerunāju par mūsu Nacionālās izlases rezultātiem, kas arī bez šaubām ir ļoti svarīgi, bet gan par bērniem, un futbola masveidību.

Futbolu var attīstīt arī Daugavpilī, vai Rīgā kluba ietvaros, kāpēc jāķēpājas ar birokrātiem, jākašķējas?

Pirms diviem, trim gadiem nebija šādas netīrās veļas mazgāšanas, tagad tik visi kļuvuši par demokrātiem. Ja Tu velc uz to, ka sabiedrībā valda uzskats, ka visi raujas pēc naudas, tad vismaz es to tā neuztveru. Man pietiek, un es vēlos sakārtot acīmredzamas lietas, kuras citi vai nu nespēj, vai negrib sakārtot.

Kāpēc viceprezidenta, nevis prezidenta amats?

Es uzskatu, ka jāspriež adekvāti un atbilstoši situācijai. Man vēl ir daudz kas jāizdara, sevi jāpierāda, lai es varētu kaut vai sākt domāt būt cienīgs prezidenta amata kandidāts.

Vai ar aicinājumu kandidēt Tevi ir uzrunājis kāds prezidenta amata kandidāts? Kurš?

Nē, šāda aicinājuma nav bijis, to darīja LFF biedri, bet esmu ticies ar abiem prezidenta amata kandidātiem, un abiem norādīju, ka esmu gatavs strādāt ar abiem, bet darīt to balstoties uz vīziju un ieplānotajiem darbiem, nevis tādēļ, ka man kāds simpatizē vairāk vai mazāk.

Minēji, ka agrāk nebija šādu kašķu futbola sabiedrībā, vai mums atkal ir nepieciešams vadītājs ar diktatoriskām iezīmēm, kā iepriekš?

Lai gan es Indriksona laikā strādāju LFF, nevaru apgalvot, ka viņu pazinu, jo satiku labi, ja reizi gadā. Iespējams arī par vadības stilu nevaru pilnvērtīgi izteikties, bet arī tajā laikā ne viss notika pēc viņa prāta, bet viņš spēja eleganti sadalīt pienākumus un uzdevumus, kas ļāva visam ritēt savu gaitu. Pašreiz futbola sabiedrībā pietrūkst personības, kuras ir gatavas uzņemties atbildību. Tā vietā, lai ietu un darītu, uzņemtos atbildību, mēs nodarbojamies ar sava priekšgājēja ķengāšanu. Vai pēdējo divu gadu laikā esam dzirdējuši, ka federācija atzīst savas kļūdas, un ir gatava tās izlabot?

Kāda ir situācija Latvijas futbolā? Vairāk domāju LFF un administrēšanas, ne sportisko pusi?

Es laikam Latvijas futbolu pašlaik salīdzinātu ar kuģi bez kapteiņa, pat bez “tehniskā” vadītāja. Nav viss tik slikti, ir klubi, ir spēcīgas futbola skolas un futbola sabiedrība, kas spēj funkcionēt. Pašlaik ir sajūta, ka federācija ir pārāk atrauta no futbola reālijām, no pašas futbola sabiedrības, bet tas ir diezgan viegli un ātri labojams. Nepieciešams labs vadītājs un viss notiks. Federācijā strādājošie, lielākoties, ir saprotoši un profesionāli cilvēki, bet viņiem nav skaidru norāžu, kas jādara, un ko no viņiem vēlas vadība.

Kas ir pirmais, ko Tu mainītu, vai censtos mainīt?

Es mainītu domāšanu. Federācija pastāv futbola klubu un futbola dēļ, nevis otrādi. Vēsturiski ir iegājies, ka klubi dodas pie federācijas, lai kaut ko palūgtu, paprasītu. Jābūt otrādi – federācijai jādodas pie klubiem ar jautājumu, kā varam Jums palīdzēt?

Pēc LFF kongresu ierakstiem noprotams, ka Tev patīk uzstāties. Tā ir? Kad Tu to apzinājies, un vai esi centies papildus šīs prasmes izkopt?

Man patīk uzstāties un paust savu viedokli. Mana līdzšinējā pieredze ļauj izprast daudzas jomas, un vēlos šo izpratni nodot arī citiem. Tas gan nenozīmē, ka man vienmēr tas labi padodas, jo jau bērnībā man lielākais izaicinājums bija paskaidrot kā es atrisināju konkrēto matemātikas uzdevumu. Bailes un uztraukumu uzstājoties citu priekšā, gan es vairs neizjūtu. Par to jāsaka liels paldies KVN.

Pēc sociālo tīklu ierakstiem varēja noprast, ka Tu kaut kādā veidā palīdzēji arī Riga FC?

Jā, es palīdzēju sakārtot dokumentus, lai Riga FC iegūtu sporta skolas statusu, kas attiecīgi ļaus nākotnē pretendēt arī uz valsts finansējumu.

Tev ir liela pieredze ar sporta skolām. Kāda ir situācija ar tām Latvijā? Kur mēs atpaliekam, vai varbūt tieši esam priekšā salīdzinot ar Eiropu?

Sporta skolu sistēma Latvijā ir padomju mantojums, un mēs līdz šim neesam spējuši vai gribējuši atrast labāku. 2012. gadā spērām soli pareizajā virzienā, un tika izmainīts likums, ļaujot šo statusu iegūt arī privātām organizācijām. Tas Mettai ļāva pakāpeniski iegūt papildus 300000EUR finansējumu no valsts, JDFS Alberts un FK Dinamo Rīga vairāk kā 200000EUR. Tā ir nauda, kas ļauj šīm organizācijām eksistēt un pilnvērtīgi strādāt. Pašlaik situācija ir tāda, ka mūsu labāko futbola akadēmiju finansējums, ja neskaita TOP līgu akadēmijas, tuvojas Eiropas līmenim.

Skolu kontekstā mani satrauc fakts, ka bērnu futbols lielā mērā attīstās tikai uz privāto klubu pleciem, un, ja viņiem nav sporta skolas statuss, tad tas notiek tikai uz vecāku un privāto investīciju rēķina. Es veicu nelielus aprēķinus, un, ja teorētiski visi klubi kļūtu par sporta skolām, un saņemtu finansējumu no valsts, tad tie būtu papildus līdz diviem miljoniem Latvijas futbolam gadā. Tas ir liels potenciāls, ko futbols neizmanto, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ vēlos startēt vēlēšanās. Manuprāt ir jāpalīdz mazajiem klubiem, kas vēlas apvienoties un sakārtot administratīvo daļu, lai varētu nokārtot sporta skolas statusu, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgāku pastāvēšanu un iespēju būtiski progresēt. Tās būtu 100-200 tūkstoši EUR gadā dotācijas no valsts, un tieši šādiem mērķiem būtu lietderīgāk ieguldīt federācijas līdzekļus. Šī brīža 5000EUR LFF atbalsts, protams, ir laba lieta, bet vienam klubam šie 5000 tūkstoši varbūt ir par daudz, savukārt citiem tie nekādu būtisku pienesumu nedod. Sporta skolas statuss no vienas puses nodrošinās papildus finansējumu, bet no otras puses būs papildus pienākumi un atbildība treneru izvēlē un izglītībā, treniņu procesa organizēšanā utt.

Kāda ir Latvijas klubu konkurētspēja Eiropā no sportiskā aspekta?

Manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz jauniešu sagatavošanu līdz 15-16 gadu vecumam, kuri būtu konkurētspējīgi Eiropas akadēmijās, kā arī veicināt viņu pārcelšanos uz Eiropu. Tā būs iespēja pabūt augstākas konkurences apstākļos, un kā papildus pievienotā vērtība būs vismaz vienas svešvalodas apguve augstā līmenī. Uzskatu, ka šeit mums ir milzīgs potenciāls kā Eiropas savienības  dalībvalstij, ko pašlaik izmantojam minimāli. Latvijā mēs varam nodrošināt trīs līdz četras spēles gadā augstas konkurences apstākļos katrā vecuma grupā, bet tādām spēlēm ir jābūt katru nedēļu. Protams, ka ar tiem, kas nespēja vai dažādu apstākļu dēļ negribēja iekļūt kādā akadēmijā ārzemēs  ir jāstrādā tik pat kvalitatīvi, lai arī gatavotu rezerves vietējam tirgum un izlasei, bet te atkal ir svarīgs konkurences līmenis.

Ja pareizi saprotu, tad Tu mēdz rīkot arī nometnes. Vari atcerēties kādu interesantu atgadījumu?

 Jā, manos amata pienākumos ietilpa arī šādi pienākumi. Nometnes rīkoju jau tad, kad strādāju Salaspilī, bet nonākot RFS, viss jau bija daudz nopietnāk, un devāmies uz nometnēm Salacgrīvā. Tādus baigi jautros atgadījumus neatceros, tik cik Kohans katru vakaru devās uz Salacu makšķerēt, un mēs jau smējāmies, ka viņš izķers visas zivis.

Nav komentāru

Komentēt