Ainārs Tamisārs: "Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness"
Kā var kļūt par kluba radošo
direktoru?
Dainis Kazakēvičs savulaik
izveidoja FK Jelgava un, laikam ejot, klubs auga un paplašinājās. Arī mans dēls
trenējās futbolā, un bija tikai normāli, ka es biju tā saucamajā vecāku
komitejā. Atliek tikai izlaist kādu sapulci un Tevi ieceļ par komitejas
priekšsēdētāju. Tā pamazām, pamazām un pēc pusotra gada attapos, ka esmu kļuvis
par futbola kluba prezidentu. Mums bija vienošanās, ka es nejaucos sportiskajā
pusē, jo par to visu atbildēja Dainis. Vēlāk situācija mainījās, un par kluba
prezidentu kļuva Māris Peilāns, bet es turpināju rūpēties par ārpus sporta
jautājumiem jau kā radošais direktors.
Kad un kā nodibinājās FK
Jelgava?
FK Jelgava izveidojās
apvienojoties diviem klubiem – RAF Jelgava un FK Viola. Pēdējo no tiem 1996.
gadā dibināja Dainis Kazakēvičs, būdams vien piecpadsmit gadus vecs, un vadot
par sevi vairākus gadus vecākus puišus.
Kas ietilpst Tavos radošā
direktora pienākumos?
Klubi Latvijā nav tik lieli, lai
katram būtu stingri nodalīti pienākumi, bet manā gadījumā tas ir darbs ar
skatītājiem, kluba tēlu, PR un mārketingu. Jāņem vērā arī, ka katru gadu, līdz
ar komandu, mainās arī mana iesaiste un pienākumi. Katram trenerim tomēr ir
savas prasības un vēlmes.
Kā nonāci futbolā?
Manas gaitas futbolā sākās jau
skolas gados, kad trenējos Jelgavas bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera
Kačanova, bijušā Latvijas izlases aizsarga Denisa Kačanova tēva. Spēlēju
vārtsarga pozīcijā. Kad iestājos augstskolā, bija grūti izbraukāt uz treniņiem,
un kaut kā dabiski tas viss izbeidzās. Daļēji to veicināja arī redzes
pasliktināšanās, tajā laikā lēcas bija tikai Helmutam Balderim. It kā jau
nebija tikt traki, bet tāpat neomulīgi, kad bumbu ieraugi vien pusotru metru
pirms sevis. Atgriešanās futbolā notika līdz ar dēla treniņu gaitu uzsākšanu.
Esi aktīvs Latvijas izlašu
spēļu apmeklētājs un līdzjutējs. Arī izbraukumos. Kā tas viss sākās? Cik daudz
spēļu esi izlaidis?
Pagājušajā gadā sanāca vairākas
spēles izlaist, bet iepriekšējos gados kopā izlaidu vien pāris spēles. Ļoti
viegli plānot atvaļinājumu, nav jādomā kad braukt, kur braukt. Tev ir kalendārs
un uzreiz skaidri laiki un galamērķi.
Pirmais izbraukums bija 2004.
gadā Portugālē, līdz tam es Latvijas futbolistus atbalstīju sēžot mājās pie TV.
Toreiz mēs paspējām visu noorganizēt vēl pirms federācija organizēti pirka
biļetes un pasūtīja čārterreisus, tāpēc netrāpījām Latvijas fanu sektorā, un,
spēlē pret Nīderlandi, mūs četrus ielenca vairāki desmiti policistu, tādā veidā
norobežojot no nīderlandiešu fanu pūļiem.
Ģimenē neesi vienīgais futbola
fanāts. Tas ir Tavs nopelns? Vai tas attiecas tikai uz LV izlases un FK Jelgava
spēlēm, vai mājās skatāties arī citas līgas?
Futbola fanātisms ir diezgan
lipīgs, un izbraukumos dodamies visa ģimene kopā. Arī mājās futbolu skatāmies
diezgan regulāri. Tā kā manā dzīvesvietā ir ierobežotas TV piegādātāju iespējas
un mums ir VIASAT, tad pēc Virslīgas, visvairāk esam iecienījuši Anglijas
Premjerlīgu, bet šad tad paskatos arī Spānijas vai Francijas līgu.
Mīļākā komanda pēdējā laikā man
ir Liverpūle. Treneris, kluba komunikācijas stils ar sabiedrību un komandas
panākumi neatstāj vienaldzīgu. Ja jāatzīmē kādu spēlētāju, tad Salāhs pēdējā
laikā ir galvastiesu pārāks par pārējiem.
Kā nonāci Latvijas Futbola federācijā?
Pašlaik esmu Futbola attīstības
komitejā, un atbildīgs tieši par tautas futbola attīstību. Vienā no kongresiem
pārstāvēju FK Jelgava, un tas raisīja vēlmi paskatīties, kā tas viss notiek no
iekšpuses. Valdē es netiku, bet Dainis Gudermanis laikam bija iepazinies ar
manu CV, un uzaicināja mani darboties komitejā.
Ja tagad būtu jaunas vēlēšanas,
Tu startētu? Kādā virzienā Tu vēlētos strādāt?
Brīvam cilvēkam brīvā valstī jau
nav nekādu ierobežojumu, un, iespējams, arī mēģinātu startēt nākamajās
vēlēšanās. Es noteikti vēlētos vairāk uzmanības pievērst Latvijas futbola tēla
veidošanai. Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness, bet Latvijā vēljoprojām
liekam sportu un cīņu pāri visam, aizmirstot par skatītājiem. Mums ir jālauž
šie stereotipi, un jāpanāk, lai apmierinātas būtu visas iesaistītās puses.
Ko LFF vajadzētu mainīt?
Ikdienas procesos es gan esmu
mazāk iesaistīts, tāpēc par to īsti runāt nevarēšu, bet tas, ko es varu teikt,
ka federācijai vajadzētu vairāk strādāt pie futbola kā šovbiznesa, līdzīgi kā
tas ir lielajās futbola līgās. Futbolam ir jānodrošina emocijas. Paskatāmies uz
Sanmarīno vai Gibraltāru, pat neskatoties uz savas komandas panākumu trūkumu,
viņi tāpat seko savai komandai, iet uz spēlēm, dzer alu, pēc spēlēm vēl pāris
stundas nepamet stadionu, runājas un priecājas. Kāpēc pie mums tā nevar?
Cilvēkiem nepatīk organizācijas,
kurās ir kaut kādas spēlītes, neskaidrības un kašķi. Tajā pašā laikā es teiktu,
ka ik pa laikam kādas revolūcijas ir nepieciešamas, tādēļ varbūt nav nemaz tik
slikti, ka notiek tā, kā notiek. Kaut kad jau situācija stabilizēsies un būsim
gatavi jaunam izrāvienam.
Turpinot par šovbiznesa tēmu,
pirotehnika stadionos būtu jāatļauj?
Reglamentā ir rakstīts, ka spēles
laikā tā nav atļauta, bet pēc spēles, saskaņojot ar, inspektoru, delegātu un
drošības dienestu, to var darīt. Ja viss ir droši un kontrolēti, tad man patīk,
bet, ja tā nav, tad, protams, to nevajadzētu pieļaut.
Arī Latvijā, līdzīgi kā
daudzviet citur, klubi pārņēma čempionāta veidošanu, un Tu biji pirmais
biedrības Latvijas futbola Virslīga vadītājs. Kā Tu atceries šo laiku?
Nedaudz atkārtošos, bet jau tad
mums nācās lauzt daudzus stereotipus, lai tikai padarītu Latvijas Virslīgu kā
produktu pievilcīgāku. Dažs labs kluba vadītājs tolaik skaidri pateica, ka
skatītāji mums nav vajadzīgi, viņi tikai traucē spēlēt. Tagad jau šī attieksme
sāk lēnām mainīties, arī no skatītāju puses. Mums ir jāturpina strādāt pie
Virslīgas prestiža celšanas, lai cilvēkiem nešķistu, ka Eiropas līga ir pavisam
kas cits. Tas ir tas pats futbols. FK Molde spēlēs vietējā čempionātā vienmēr
ir pilns stadions, bet Eiropas līgā vien daži tūkstoši.
Tava nonākšana FK Jelgava
sakrita ar kluba uzplaukumu, tas ir Tavs nopelns?
Pa laukumu gan pats es
neskraidīju, bet prakse, ka pāris stundas pirms spēles kluba prezidents
piekārto stadionu, preses konferenču telpu un citas lietas, bija ierasta
parādība. Ar vietējiem spēlētājiem iekļūt Virslīgā, pirmajā gadā vēl izcīnīt
Latvijas Kausu, tas ir kā sižets no pasakas. Budžets tolaik bija vien 100000
EUR. Ar visu to, aizbraukt Moldi un vienu spēli arī uzvarēt…, tas bija
lieliski.
Šis laiks bija arī Tava
spilgtākā pieredze futbolā?
Ja runājam par TOP5 spēlēm, tad
divas ir tieši no tā gada. Visspilgtākā spēle
joprojām ir Latvijas Kausa ceturtdaļfināls Liepājā. Drausmīgs aukstums,
pamatlaiks noslēdzas ar rezultātu 1-1. Papildlaikā nonākam iedzinējos ar 1-3,
tad vēl Lazdiņš tiek pie apšaubāma noraidījuma, mēs panākam 3-3 un pēcspēles
vienpadsmit metru sitienu sērijā uzvaram… Nepārspējams scenārijs.
FK Jelgava pēc vairākiem
lieliskiem gadiem, pēdējās sezonās reāli nepretendē uz vadošajām vietām
Virslīgā. Kādi ir kluba mērķi un plāni nākamajā un tuvākajās sezonās?
Nu jau kādu mēnesi regulāri
sanākam kopā, domājam, plānojam, rēķinām un esam nonākuši pie domas, ka ir
vērts atgriezties pie saknēm un klubu FK Jelgava veidot kā vietu, kur vietējiem
spēlētājiem attīstīties un spēlēt. Varētu teikt, ka tuvākajās sezonās lielāku
uzsvaru liksim tieši uz vietējo spēlētāju attīstību, nevis par katru cenu
centīsimies izcīnīt medaļas.
Dažu gadu laikā vēlamies panākt,
ka vismaz piecdesmit procenti no pamatsastāva ir mūsu pašu audzināti spēlētāji.
Kamēr tas nav iespējams, par vietējiem uzskatīsim jebkuras Latvijas akadēmijas
skolas izgājušu spēlētāju.
Kāds ir FK Jelgava budžets?
Vai publiski izskanējusī informācija par Peilāna kungu kaut kā ietekmē klubu?
Pēc Māra vārdiem viņa biznesā ik
pa laikā kāds vēlas sašūpināt laivu, tādēļ šādi paziņojumi jau bija gaidāmi un
nekādi klubu neietekmē. Man liekas, ka biznesmeņu ar tik plašu skatu Latvijā
reti kurš ir, un Jelgavā vispār tādu nav. Viņš uz visu šo skatās ļoti mierīgi.
Iepriekšējos gadus budžets visu
laiku +/- ap miljonu grozījās. Šīs sezonas budžets pašlaik vēl tiek vētīts, un
konkrēta rāmja nav, bet ņemot vērā kursa maiņu, tik daudz kā iepriekš, mums
vairs nevajadzēs.
Neskatoties uz komandas
neveiksmēm, jaunie spēlētāji pēc spēlēm burtiski plēšas pēc spēlētāju
autogrāfiem. Tas ir lokālpatriotisms?
Visur ārpus metropolēm valda
lokālpatriotisms, bet, ja runājam tieši par spēlētāju un jauniešu savstarpējām
attiecībām, tad tas nav tā gluži no zila gaisa. Spēlētāji dodas uz jaunatnes
komandu treniņiem un otrādi, septembrī jau kā tradīcija ir spēle vienpadsmit
pret simts un vēl daudzi citi kopīgi pasākumi. Arī spēlētāju attieksme lēnām
mainās, un viņi saprot, ka to pašu var izdarīt gan ar īgnuma pilnu seju, gan
smaidot. Kādreiz sezonas sākumā ļoti labi varēja redzēt, kurš ir izgājis vēl
veco skolu, un visi neordinārāki uzdevumi tika pildīti ar neizpratnes pilnu
skatienu. Sezonas otrajā pusē bija prieks skatīties, kā cilvēks ir izmainījies.
Kādu Tu redzi tuvāko sezonu
kodolu?
Neskatoties uz to, ka daudzu
spēlētājus esam palaiduši, jau tagad ir pietiekami skaidri iezīmējušies
spēlētāji ap kuriem var veidot labu komandu – Ivanovs, Hvoiņickis, Emsis,
Kurtišs, Minkevičs un citi.
Kā Oļegs Kubarevs vērtē šo
jauno stratēģiju?
Vēsturiski viņam vairāk paticis
strādāt ar pieredzējušiem spēlētājiem, bet viņš ir akceptējis jaunos spēles
noteikumus, un ir priecīgs sevi pamēģināt arī šādā modelī.
Bāzes attīstība? Kas plānots
tuvākajā laikā? Kādi bija sākotnējie mērķi? Tie ir sasniegti?
Bāzi būvēja "Igate" un
jāatzīst, ka gan mākslīgais, gan dabīgais laukums ir uzbūvēts ļoti kvalitatīvi.
Līdz šim mēs vienmēr laukumus īrējām, un galvenais mērķis bija izveidot bāzi,
kur trenēties un aizvadīt spēles gan akadēmijai, gan galvenajai komandai. Šis
mērķis jau tagad ir daļēji sasniegts. Esam arī noslēguši īres līgumu uz
trīsdesmit gadiem blakus esošajam īpašumam un, pozitīvu notikumu attīstības
gadījumā, plānojam tur uzbūvēt kluba māju, viesnīcu, vēl divus laukumus un
halli. Tas dotu iespēju rīkot arī nopietnākus turnīrus un festivālus.
Kā radās ideja izveidot savu
mājas lapu ainars.tamisars.lv, kādēļ vairs tur neko nepublicē?
Viss dzīvē notiek kampaņveidīgi.
Sāku veidot mājaslapu klubam un saviem biznesiem, un sapratu, ka nenāktu par
sliktu uzlabot savas zināšanas šajā jomā. Mana lapa kļuva par tādu kā
treniņlaukumu. Cilvēks pēc dabas ir slinka būtne un tas arī ir galvenais
iemesls, kādēļ pārtraucu tur kaut ko publicēt, bet tuvākajā laikā gribētos
saņemties un atsākt. Šis gads vispār ir tāds mazliet dīvains – atbrīvojos no
trim saviem biznesiem un noslēdzu savu divdesmit gadu pieredzi izklaides
industrijā. Tagad būs iespēja vairāk pievērsties tieši futbolam.
Kā nonāci mēbeļu ražošanas un
izklaides biznesā?
Mēbeļu biznesā nonācu pavisam
nejauši. Mans pasniedzējs uzaicināja mani darboties mēbeļu tirdzniecības
uzņēmumā Radix. Vēlāk ar draugu, kurš strādāja mēbeļu ražotnē, izlēmām, ka
vajag pamēģināt pašiem, un paralēli Latvijā ražotām mēbelēm nodrošināt arī kvalitatīvu
klientu servisu.
Izklaides biznesā arī negāju
mērķtiecīgi. Mans brālis ar vienu kompāniju veidoja naktsklubu Žozefīne Rīgā un
es viņam aizdevu naudu. Tas projekts neizdevās, un naudas vietā tiku pie
naktskluba. Es savācu savu komandu, izstrādājām savu konceptu, un tā radās
Četri balti krekli. Vēlme bija uztaisīt vietu, kas pašiem patiktu, un kur būtu
vēlme atgriezties.
Kas ir “opīšu futbola
klubiņš”?
Opīšu futbola klubiņš ir mana
vecuma cilvēku apvienība, kas jau piecus, sešus gadus katru pirmdienu savācas
un uzspēlē lēno futbolu. Galvenais mērķis ir gūt prieku no spēles un pārāk
daudz nekreņķēties, ja kādam kaut kas nesanāk. Būtībā tas ir socializēšanās
pasākums. Tagad esam pasākuši piedalīties arī draudzības spēlēs, spēlējām gan
ar JDFS Alberts vecākiem, gan Blackpool, Valmieras, BATE un citiem senioriem.
Paralēli naudas pelnīšanai esi
arī vairāk vai mazāk rūpējies par aktiera karjeru. Kādi ir Tavi lielākie
sasniegumi?
Es jau skolas laikā biju Alunāna
teātra studijā. Jelgavas teātris sadalījās, izveidojās Jelgavas Jaunais
teātris, kurā pirmos gadus biju, bet līdzīgi kā ar futbolu, tad līdz ar
pārcelšanos uz Rīgu, izjuka arī aktiera karjera. Pēc trīspadsmit gadiem
atgriezos uz pāris izrādēm un tad atkal trīspadsmit gadu pauze. Tagad atkal
esmu atpakaļ. Uz VEF teātri atnāca bijušais Jelgavas teātra režisors Agris
Krūmiņš, kurš uzaicināja arī mani.
Līmenis ir jūtami audzis un
pēdējās divās amatieru teātru skatēs ieguvām godalgotās vietas.
Esi izteicis vēlmi vairāk
darboties LTRK. Aigars Rostovskis intervijā atzina, ka esot nopelnījis pietiekami
daudz naudas, lai tagad vairāk varētu darboties “augstākiem mērķiem”. Tavā
gadījumā ir līdzīgi?
Jā, likās, ka mana pieredze
varētu kādam noderēt, bet nu jau uzņēmumu esmu pārdevis un darbošanās LTRK
vairs nav aktuāla. Ja tieši par sabiedrisko darbu, tad man jau tas vienmēr ir
bijis tuvs, futbols jau arī ir kā sabiedriskais darbs…
Kāpēc nepabeidzi studijas BSA?
Augstskolā iestājos, lai
“sagrieztu” galvu, un spētu paskatīties uz lietām savādāk. Šo mērķi man izdevās
sasniegt un pēc tam, kad mainījās programma un studijas turpinājās bilingvāli,
nolēmu tās pārtraukt. Līdz studijām ar mākslu un arhitektūru biju uz Jūs, bet
tagad vienmēr ar pastiprinātu interesi vēroju dažādas arhitektūras nianses.
Kādas ir Tavas spilgtākās ar
futbolu saistītās atmiņas, emocijas, kas ir tas, kas Tevi aizrauj futbolā?