Ainārs Tamisārs: "Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness"

Kā var kļūt par kluba radošo direktoru?

Dainis Kazakēvičs savulaik izveidoja FK Jelgava un, laikam ejot, klubs auga un paplašinājās. Arī mans dēls trenējās futbolā, un bija tikai normāli, ka es biju tā saucamajā vecāku komitejā. Atliek tikai izlaist kādu sapulci un Tevi ieceļ par komitejas priekšsēdētāju. Tā pamazām, pamazām un pēc pusotra gada attapos, ka esmu kļuvis par futbola kluba prezidentu. Mums bija vienošanās, ka es nejaucos sportiskajā pusē, jo par to visu atbildēja Dainis. Vēlāk situācija mainījās, un par kluba prezidentu kļuva Māris Peilāns, bet es turpināju rūpēties par ārpus sporta jautājumiem jau kā radošais direktors.

Kad un kā nodibinājās FK Jelgava?

FK Jelgava izveidojās apvienojoties diviem klubiem – RAF Jelgava un FK Viola. Pēdējo no tiem 1996. gadā dibināja Dainis Kazakēvičs, būdams vien piecpadsmit gadus vecs, un vadot par sevi vairākus gadus vecākus puišus.

Kas ietilpst Tavos radošā direktora pienākumos?

Klubi Latvijā nav tik lieli, lai katram būtu stingri nodalīti pienākumi, bet manā gadījumā tas ir darbs ar skatītājiem, kluba tēlu, PR un mārketingu. Jāņem vērā arī, ka katru gadu, līdz ar komandu, mainās arī mana iesaiste un pienākumi. Katram trenerim tomēr ir savas prasības un vēlmes. 

Kā nonāci futbolā?

Manas gaitas futbolā sākās jau skolas gados, kad trenējos Jelgavas bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Kačanova, bijušā Latvijas izlases aizsarga Denisa Kačanova tēva. Spēlēju vārtsarga pozīcijā. Kad iestājos augstskolā, bija grūti izbraukāt uz treniņiem, un kaut kā dabiski tas viss izbeidzās. Daļēji to veicināja arī redzes pasliktināšanās, tajā laikā lēcas bija tikai Helmutam Balderim. It kā jau nebija tikt traki, bet tāpat neomulīgi, kad bumbu ieraugi vien pusotru metru pirms sevis. Atgriešanās futbolā notika līdz ar dēla treniņu gaitu uzsākšanu.

Esi aktīvs Latvijas izlašu spēļu apmeklētājs un līdzjutējs. Arī izbraukumos. Kā tas viss sākās? Cik daudz spēļu esi izlaidis?

Pagājušajā gadā sanāca vairākas spēles izlaist, bet iepriekšējos gados kopā izlaidu vien pāris spēles. Ļoti viegli plānot atvaļinājumu, nav jādomā kad braukt, kur braukt. Tev ir kalendārs un uzreiz skaidri laiki un galamērķi.

Pirmais izbraukums bija 2004. gadā Portugālē, līdz tam es Latvijas futbolistus atbalstīju sēžot mājās pie TV. Toreiz mēs paspējām visu noorganizēt vēl pirms federācija organizēti pirka biļetes un pasūtīja čārterreisus, tāpēc netrāpījām Latvijas fanu sektorā, un, spēlē pret Nīderlandi, mūs četrus ielenca vairāki desmiti policistu, tādā veidā norobežojot no nīderlandiešu fanu pūļiem.

Ģimenē neesi vienīgais futbola fanāts. Tas ir Tavs nopelns? Vai tas attiecas tikai uz LV izlases un FK Jelgava spēlēm, vai mājās skatāties arī citas līgas?

Futbola fanātisms ir diezgan lipīgs, un izbraukumos dodamies visa ģimene kopā. Arī mājās futbolu skatāmies diezgan regulāri. Tā kā manā dzīvesvietā ir ierobežotas TV piegādātāju iespējas un mums ir VIASAT, tad pēc Virslīgas, visvairāk esam iecienījuši Anglijas Premjerlīgu, bet šad tad paskatos arī Spānijas vai Francijas līgu.

Mīļākā komanda pēdējā laikā man ir Liverpūle. Treneris, kluba komunikācijas stils ar sabiedrību un komandas panākumi neatstāj vienaldzīgu. Ja jāatzīmē kādu spēlētāju, tad Salāhs pēdējā laikā ir galvastiesu pārāks par pārējiem.

Kā nonāci Latvijas Futbola federācijā?

Pašlaik esmu Futbola attīstības komitejā, un atbildīgs tieši par tautas futbola attīstību. Vienā no kongresiem pārstāvēju FK Jelgava, un tas raisīja vēlmi paskatīties, kā tas viss notiek no iekšpuses. Valdē es netiku, bet Dainis Gudermanis laikam bija iepazinies ar manu CV, un uzaicināja mani darboties komitejā.

Ja tagad būtu jaunas vēlēšanas, Tu startētu? Kādā virzienā Tu vēlētos strādāt?

Brīvam cilvēkam brīvā valstī jau nav nekādu ierobežojumu, un, iespējams, arī mēģinātu startēt nākamajās vēlēšanās. Es noteikti vēlētos vairāk uzmanības pievērst Latvijas futbola tēla veidošanai. Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness, bet Latvijā vēljoprojām liekam sportu un cīņu pāri visam, aizmirstot par skatītājiem. Mums ir jālauž šie stereotipi, un jāpanāk, lai apmierinātas būtu visas iesaistītās puses.

Ko LFF vajadzētu mainīt?

Ikdienas procesos es gan esmu mazāk iesaistīts, tāpēc par to īsti runāt nevarēšu, bet tas, ko es varu teikt, ka federācijai vajadzētu vairāk strādāt pie futbola kā šovbiznesa, līdzīgi kā tas ir lielajās futbola līgās. Futbolam ir jānodrošina emocijas. Paskatāmies uz Sanmarīno vai Gibraltāru, pat neskatoties uz savas komandas panākumu trūkumu, viņi tāpat seko savai komandai, iet uz spēlēm, dzer alu, pēc spēlēm vēl pāris stundas nepamet stadionu, runājas un priecājas. Kāpēc pie mums tā nevar?

Cilvēkiem nepatīk organizācijas, kurās ir kaut kādas spēlītes, neskaidrības un kašķi. Tajā pašā laikā es teiktu, ka ik pa laikam kādas revolūcijas ir nepieciešamas, tādēļ varbūt nav nemaz tik slikti, ka notiek tā, kā notiek. Kaut kad jau situācija stabilizēsies un būsim gatavi jaunam izrāvienam.

Turpinot par šovbiznesa tēmu, pirotehnika stadionos būtu jāatļauj?

Reglamentā ir rakstīts, ka spēles laikā tā nav atļauta, bet pēc spēles, saskaņojot ar, inspektoru, delegātu un drošības dienestu, to var darīt. Ja viss ir droši un kontrolēti, tad man patīk, bet, ja tā nav, tad, protams, to nevajadzētu pieļaut.

Arī Latvijā, līdzīgi kā daudzviet citur, klubi pārņēma čempionāta veidošanu, un Tu biji pirmais biedrības Latvijas futbola Virslīga vadītājs. Kā Tu atceries šo laiku?

Nedaudz atkārtošos, bet jau tad mums nācās lauzt daudzus stereotipus, lai tikai padarītu Latvijas Virslīgu kā produktu pievilcīgāku. Dažs labs kluba vadītājs tolaik skaidri pateica, ka skatītāji mums nav vajadzīgi, viņi tikai traucē spēlēt. Tagad jau šī attieksme sāk lēnām mainīties, arī no skatītāju puses. Mums ir jāturpina strādāt pie Virslīgas prestiža celšanas, lai cilvēkiem nešķistu, ka Eiropas līga ir pavisam kas cits. Tas ir tas pats futbols. FK Molde spēlēs vietējā čempionātā vienmēr ir pilns stadions, bet Eiropas līgā vien daži tūkstoši.

Tava nonākšana FK Jelgava sakrita ar kluba uzplaukumu, tas ir Tavs nopelns?

Pa laukumu gan pats es neskraidīju, bet prakse, ka pāris stundas pirms spēles kluba prezidents piekārto stadionu, preses konferenču telpu un citas lietas, bija ierasta parādība. Ar vietējiem spēlētājiem iekļūt Virslīgā, pirmajā gadā vēl izcīnīt Latvijas Kausu, tas ir kā sižets no pasakas. Budžets tolaik bija vien 100000 EUR. Ar visu to, aizbraukt Moldi un vienu spēli arī uzvarēt…, tas bija lieliski.

Šis laiks bija arī Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Ja runājam par TOP5 spēlēm, tad divas ir tieši no tā gada. Visspilgtākā spēle  joprojām ir Latvijas Kausa ceturtdaļfināls Liepājā. Drausmīgs aukstums, pamatlaiks noslēdzas ar rezultātu 1-1. Papildlaikā nonākam iedzinējos ar 1-3, tad vēl Lazdiņš tiek pie apšaubāma noraidījuma, mēs panākam 3-3 un pēcspēles vienpadsmit metru sitienu sērijā uzvaram… Nepārspējams scenārijs.

FK Jelgava pēc vairākiem lieliskiem gadiem, pēdējās sezonās reāli nepretendē uz vadošajām vietām Virslīgā. Kādi ir kluba mērķi un plāni nākamajā un tuvākajās sezonās?

Nu jau kādu mēnesi regulāri sanākam kopā, domājam, plānojam, rēķinām un esam nonākuši pie domas, ka ir vērts atgriezties pie saknēm un klubu FK Jelgava veidot kā vietu, kur vietējiem spēlētājiem attīstīties un spēlēt. Varētu teikt, ka tuvākajās sezonās lielāku uzsvaru liksim tieši uz vietējo spēlētāju attīstību, nevis par katru cenu centīsimies izcīnīt medaļas.

Dažu gadu laikā vēlamies panākt, ka vismaz piecdesmit procenti no pamatsastāva ir mūsu pašu audzināti spēlētāji. Kamēr tas nav iespējams, par vietējiem uzskatīsim jebkuras Latvijas akadēmijas skolas izgājušu spēlētāju.

Kāds ir FK Jelgava budžets? Vai publiski izskanējusī informācija par Peilāna kungu kaut kā ietekmē klubu?

Pēc Māra vārdiem viņa biznesā ik pa laikā kāds vēlas sašūpināt laivu, tādēļ šādi paziņojumi jau bija gaidāmi un nekādi klubu neietekmē. Man liekas, ka biznesmeņu ar tik plašu skatu Latvijā reti kurš ir, un Jelgavā vispār tādu nav. Viņš uz visu šo skatās ļoti mierīgi.

Iepriekšējos gadus budžets visu laiku +/- ap miljonu grozījās. Šīs sezonas budžets pašlaik vēl tiek vētīts, un konkrēta rāmja nav, bet ņemot vērā kursa maiņu, tik daudz kā iepriekš, mums vairs nevajadzēs.

Neskatoties uz komandas neveiksmēm, jaunie spēlētāji pēc spēlēm burtiski plēšas pēc spēlētāju autogrāfiem. Tas ir lokālpatriotisms?

Visur ārpus metropolēm valda lokālpatriotisms, bet, ja runājam tieši par spēlētāju un jauniešu savstarpējām attiecībām, tad tas nav tā gluži no zila gaisa. Spēlētāji dodas uz jaunatnes komandu treniņiem un otrādi, septembrī jau kā tradīcija ir spēle vienpadsmit pret simts un vēl daudzi citi kopīgi pasākumi. Arī spēlētāju attieksme lēnām mainās, un viņi saprot, ka to pašu var izdarīt gan ar īgnuma pilnu seju, gan smaidot. Kādreiz sezonas sākumā ļoti labi varēja redzēt, kurš ir izgājis vēl veco skolu, un visi neordinārāki uzdevumi tika pildīti ar neizpratnes pilnu skatienu. Sezonas otrajā pusē bija prieks skatīties, kā cilvēks ir izmainījies.

Kādu Tu redzi tuvāko sezonu kodolu?

Neskatoties uz to, ka daudzu spēlētājus esam palaiduši, jau tagad ir pietiekami skaidri iezīmējušies spēlētāji ap kuriem var veidot labu komandu – Ivanovs, Hvoiņickis, Emsis, Kurtišs, Minkevičs un citi.

Kā Oļegs Kubarevs vērtē šo jauno stratēģiju?

Vēsturiski viņam vairāk paticis strādāt ar pieredzējušiem spēlētājiem, bet viņš ir akceptējis jaunos spēles noteikumus, un ir priecīgs sevi pamēģināt arī šādā modelī.

Bāzes attīstība? Kas plānots tuvākajā laikā? Kādi bija sākotnējie mērķi? Tie ir sasniegti?

Bāzi būvēja "Igate" un jāatzīst, ka gan mākslīgais, gan dabīgais laukums ir uzbūvēts ļoti kvalitatīvi. Līdz šim mēs vienmēr laukumus īrējām, un galvenais mērķis bija izveidot bāzi, kur trenēties un aizvadīt spēles gan akadēmijai, gan galvenajai komandai. Šis mērķis jau tagad ir daļēji sasniegts. Esam arī noslēguši īres līgumu uz trīsdesmit gadiem blakus esošajam īpašumam un, pozitīvu notikumu attīstības gadījumā, plānojam tur uzbūvēt kluba māju, viesnīcu, vēl divus laukumus un halli. Tas dotu iespēju rīkot arī nopietnākus turnīrus un festivālus.

Kā radās ideja izveidot savu mājas lapu ainars.tamisars.lv, kādēļ vairs tur neko nepublicē?

Viss dzīvē notiek kampaņveidīgi. Sāku veidot mājaslapu klubam un saviem biznesiem, un sapratu, ka nenāktu par sliktu uzlabot savas zināšanas šajā jomā. Mana lapa kļuva par tādu kā treniņlaukumu. Cilvēks pēc dabas ir slinka būtne un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ pārtraucu tur kaut ko publicēt, bet tuvākajā laikā gribētos saņemties un atsākt. Šis gads vispār ir tāds mazliet dīvains – atbrīvojos no trim saviem biznesiem un noslēdzu savu divdesmit gadu pieredzi izklaides industrijā. Tagad būs iespēja vairāk pievērsties tieši futbolam.

Kā nonāci mēbeļu ražošanas un izklaides biznesā?

Mēbeļu biznesā nonācu pavisam nejauši. Mans pasniedzējs uzaicināja mani darboties mēbeļu tirdzniecības uzņēmumā Radix. Vēlāk ar draugu, kurš strādāja mēbeļu ražotnē, izlēmām, ka vajag pamēģināt pašiem, un paralēli Latvijā ražotām mēbelēm nodrošināt arī kvalitatīvu klientu servisu.

Izklaides biznesā arī negāju mērķtiecīgi. Mans brālis ar vienu kompāniju veidoja naktsklubu Žozefīne Rīgā un es viņam aizdevu naudu. Tas projekts neizdevās, un naudas vietā tiku pie naktskluba. Es savācu savu komandu, izstrādājām savu konceptu, un tā radās Četri balti krekli. Vēlme bija uztaisīt vietu, kas pašiem patiktu, un kur būtu vēlme atgriezties.

Kas ir “opīšu futbola klubiņš”?

Opīšu futbola klubiņš ir mana vecuma cilvēku apvienība, kas jau piecus, sešus gadus katru pirmdienu savācas un uzspēlē lēno futbolu. Galvenais mērķis ir gūt prieku no spēles un pārāk daudz nekreņķēties, ja kādam kaut kas nesanāk. Būtībā tas ir socializēšanās pasākums. Tagad esam pasākuši piedalīties arī draudzības spēlēs, spēlējām gan ar JDFS Alberts vecākiem, gan Blackpool, Valmieras, BATE un citiem senioriem.

Paralēli naudas pelnīšanai esi arī vairāk vai mazāk rūpējies par aktiera karjeru. Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi?

Es jau skolas laikā biju Alunāna teātra studijā. Jelgavas teātris sadalījās, izveidojās Jelgavas Jaunais teātris, kurā pirmos gadus biju, bet līdzīgi kā ar futbolu, tad līdz ar pārcelšanos uz Rīgu, izjuka arī aktiera karjera. Pēc trīspadsmit gadiem atgriezos uz pāris izrādēm un tad atkal trīspadsmit gadu pauze. Tagad atkal esmu atpakaļ. Uz VEF teātri atnāca bijušais Jelgavas teātra režisors Agris Krūmiņš, kurš uzaicināja arī mani.

Līmenis ir jūtami audzis un pēdējās divās amatieru teātru skatēs ieguvām godalgotās vietas.

Esi izteicis vēlmi vairāk darboties LTRK. Aigars Rostovskis intervijā atzina, ka esot nopelnījis pietiekami daudz naudas, lai tagad vairāk varētu darboties “augstākiem mērķiem”. Tavā gadījumā ir līdzīgi?

Jā, likās, ka mana pieredze varētu kādam noderēt, bet nu jau uzņēmumu esmu pārdevis un darbošanās LTRK vairs nav aktuāla. Ja tieši par sabiedrisko darbu, tad man jau tas vienmēr ir bijis tuvs, futbols jau arī ir kā sabiedriskais darbs…

Kāpēc nepabeidzi studijas BSA?

Augstskolā iestājos, lai “sagrieztu” galvu, un spētu paskatīties uz lietām savādāk. Šo mērķi man izdevās sasniegt un pēc tam, kad mainījās programma un studijas turpinājās bilingvāli, nolēmu tās pārtraukt. Līdz studijām ar mākslu un arhitektūru biju uz Jūs, bet tagad vienmēr ar pastiprinātu interesi vēroju dažādas arhitektūras nianses.

Kādas ir Tavas spilgtākās ar futbolu saistītās atmiņas, emocijas, kas ir tas, kas Tevi aizrauj futbolā?

Nav komentāru

Komentēt