Nora Krevņeva-Baibakova: "Visinteresantāk bildēt ir Latvijas futbola Virslīgu un telpu futbolu"
Kā nonāci līdz fotografēšanai?
Kad vēl mācījos augstskolā, jau kopš
2002.gada vēlējos būt sporta žurnāliste, bet jau tad fotografēšana bija
modīgāka par rakstīšanu. Bildēju priekam, bet tad tiku praksē tā laika vadošajā
aģentūrā Latvijā – AFI. Tās īpašnieks bija viens no maniem pasniedzējiem Ints
Kalniņš. Diezgan ilgu laiku strādāju bez maksas, lai sevi pierādītu un tā arī
pie tā paliku.
Fotogrāfija ir Tava māksla,
kaut kas Tevis radīts. Kāda Latvijā ir situācija ar autortiesību ievērošanu?
Mūsdienās to ir diezgan grūti
novērtēt, jo Latvijā liela daļa fotografēšanas notiek pēc pasūtījuma, kad par
foto sesiju ir samaksāts jau iepriekš. Fotogrāfijas ir pasūtītāja īpašums un
pēc tam bieži tiek izmantotas bez atsaucēm, kas protams nav īpaši korekti, bet
personīgi man tas īpaši netraucē. Latvijā reti kurš ir izaudzis līdz apziņai,
ka par fotogrāfijas izmantošanu ir jāmaksā, un tirgus ir tik mazs, ka fotogrāfs
bieži ir situācijas ķīlnieks un sava honorāra vietā tiek vien pie atsauces.
Kā nokļuvi futbola fotografēšanā?
AFI bija vienošanās par LFF
pasākumu fotografēšanu. Vispār AFI strādājot bildēju ļoti daudz sporta, dažādus
sporta veidus, gandrīz visus. Bet 2008. gadā nokļuvu savā pirmajā futbola
spēlē. Tā uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ka tad, kad tiku atpakaļ līdz
redakcijai, uzreiz paziņoju - turpmāk uz visiem futbola pasākumiem iešu es.
Vai skatoties caur objektīvu
vari izbaudīt pašu spēli?
Ja tā būtu jāanalizē kā trenerei,
pēc pozīcijām, tad, protams, ka nē. Es redzu tikai to spēles daļu, kas notiek
pie vārtiem. Mazliet līdz vidus zonai.
Ja Tu neredzi spēli, tad kā
varēji tajā iemīlēties?
Es uzaugu sportā, jau no 10 gadu
vecuma es ļoti daudz laika esmu pavadījusi stadionā – Arkādijas un Daugavas stadionā… Arī futbols, līdz nokļuvu
tajā tuvāk, man nebija svešs. Bet, izlases spēles, lielais futbols lielajos
stadionos ar pilnām tribīnēm – tās ir citas izjūtas. Tu burtiski tiec ierauts
tajā visā atmosfērā un tas ir neaizmirstami.
Ja Tev būtu jāatceras kādas spilgtākās
emocijas, kuras tās būtu?
Tas noteikti ir Pasaules kauss. Tie
diemžēl ir bez Latvijas līdzdalības, un Latvijā fotogrāfijas pārdot ir
praktiski neiespējami mazās intereses dēļ, tāpēc uz tiem braucu par saviem
līdzekļiem, lai tikai varētu izbaudīt šo neaizmirstamo pieredzi.
Līdzīgas sajūtas pārņem arī dažos
Latvijas izlases spēļu izbraukumos. Kā piemēru var minēt Nīderlande – Latvija,
kad Tu ieej stadionā un tas viss ir burtiski oranžs. Paskaties Latvijas sektora
virzienā, un tur desmit vai nedaudz vairāk mūsējie…
Ko Tev visvairāk patīk fotografēt?
Futbolu. Klasiskai sporta
fotogrāfijai būtu jābūt kadrētai, +/- tuvplānam, bez liekiem tukšiem laukumiem utt.,
bet, jo pieredzējušāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, ka bīstamo momentu, vai
citu klasisko futbola bilžu šarms vairs nav nekas īpašs. Tagad jāmeklē kādu “odziņu”
pašā spēlē, stadionā, vai atmosfērā kopumā. To var nenoķert katrā spēlē.
Šajā digitalizācijas laikmetā
varam redzēt arī, ka sporta fotogrāfija vairs nav tikai spēles momenti. Tagad
no spēles tiek prasīta reportāža – momenti, atmosfēra, skatītāji, emocijas utt.
Cik ļoti viegli, vai grūti ir
strādāt un pelnīt ar fotografēšanu?
Lai nopelnītu, ir jāstrādā. Darba
grūtākā daļa gan ir pašu klientu atrašana. Ja kādreiz liela daļa labo fotogrāfu
daudz nesatraucās un strādāja kā “freelance” režīmā, tad tagad jau visi cenšas
atrast kādu pastāvīgu darba devēju, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības. Arī
es jau kādu laiku esmu izvēlējusies šo ceļu. Jo no sporta veidiem es bildēju
tikai futbolu. Kamēr varu atļauties negribu to mainīt. Man ir piedāvājuši daudzi
sporta veidi, dažādas federācijas, pagaidām laipni atteicu. Vēlos palikt tikai
futbola fotogrāfe.
Latvijas futbols klubu līmenī
diemžēl pagaidām nepiedzīvo ne pienācīgu mediju, ne sabiedrības uzmanību. Tādos
apstākļos lielu naudu nenopelnīt. Klubi ir spiesti paši apmaksāt fotogrāfus un
video operatorus, lai būtu vismaz kaut kāds materiāls, ar ko sevi popularizēt,
bet ir cerība, ka Riga FC un citu klubu panākumi starptautiskajā arēnā ļaus šīs
tendences mainīt.
Esi saņēmusi arī LFF balvu kā
labākā futbola fotogrāfe. Kas ir šo panākumu pamatā?
Jā, tas bija pēdējais gads, kad
bija šāda nominācija. Es domāju, ka šī panākuma, ja tā to var nosaukt, pamatā
ir mīlestība pret futbolu. Uztaisīt vienu labu fotogrāfiju, tā ir laimes spēle,
bet noturēt līmeni daudzu gadu garumā ir krietni grūtāk. Jāņem vērā arī, ka jebkura
balsošana ir visnotaļ subjektīva.
Ne visi labi fotogrāfi var
labi safotografēt futbolu. Kuras ir tās nianses, kas jāievēro labā futbola
bildē?
Laba futbola bilde var būt gan
kāds spēles moments, vai emocijas, bet, manuprāt, gada foto nominācijas cienīgs
foto visticamāk būs kaut kas ārpus futbola, dodot iespēju skatītājiem pamanīt
kaut ko arī no tā, kas notiek ap futbolu.
Kurus futbola pasākumus Tu fotografēt
vislabprātāk?
Patiesībā, visinteresantāk bildēt
ir futbola Virslīgu un telpu futbolu. Komandas vairāk vai mazāk ir viena līmeņa,
ir daudz momenti abās laukuma pusēs, bieži visas 90minūtes ir spriedzes pilnas.
Varētu teikt, ka Virslīgu ir viegli fotografēt. Izlases spēles un nometnes ir
ilgi gaidītas, tās emociju ziņā vienmēr ir daudz īpašākas par jebkuru parastu
spēli, jo izlases spēles ir skaitītas, tomēr bildēšanas ziņā, bieži tās nav tik
interesantas, jo pārsvarā tiek spēlēts no aizsardzības. Un, protams, man jāmin
sieviešu futbols, kurš man no daudzām pusēm ir ļoti tuvs. Sieviešu izlasei
dažreiz tik ļoti pārdzīvoju, ka nesaprotu, vai man jābildē vai jāskatās spēle.
Vai Tu īpaši seko vai jūti
līdzi kādai Latvijas futbola Virslīgas komandai? Kurai? Kāpēc?
Sekoju līdzi virslīgai kopumā,
bet ja man ir jāizceļ, tad es izceltu divas no tām. Pirmā ir FK Liepāja. Nekad neesmu sastrādājusies ar šo klubu. Tā
ir īpaša pilsēta, īpašs klubs. Klubs ar atmosfēru. Tā ir mana mīļākā pilsēta.
Otrs klubs ar šo īpašo auru ir FK Jelgava. Nekad nezinu kam just vairāk līdzi,
kad abas šīs komandas spēlē viena pret otru. Tas viss, neskatoties uz to, ka
esmu rīdziniece.
Kurš ir labākais stadions no
fotografēšanas viedokļa?
Ja jāizceļ kāds stadions Latvijā,
tad tas noteikti būtu Skonto stadions, kurā ir uzlabots apgaismojums.
Apgaismojums un atmosfēra arī ir manas, kā fotogrāfes svarīgākās lietas
stadionā. Ja runājam par manu pieredzi starptautiskajā arēnā, (esmu bijusi
lielākajos un labākajos pasaules futbola stadionos), tomēr gribētu izcelt Stožice
stadionu Ļubļanā, kur nesen spēlēja arī Latvijas izlase. Tas ir salīdzinoši
neliels, bet ļoti labi apgaismots stadions, kurā ir viss, kas nepieciešams. Tādu
noteikti vajag arī mums.
Vai no darba devējiem mēdz būt
norādījumi, ko fotografēt, ko nē?
Pēdējā laikā šo norādījumu kļūst arvien mazāk, bet
diezgan loģiski, ka pasūtītājs, ja tas ir kāds klubs, vai federācija, vēlas
redzēt savas komandas panākumus un dominēšanu.
Tas nenozīmē, ka vienmēr tas ir
iespējams, bieži mūsu izlase spēlē tikai aizsardzībā. Piemēram, ļoti spilgtas
emocijas guvu Latvijas sieviešu izlases spēlē EČ kvalifikācijas turnīra
ietvaros pret Zviedriju, kad Tu redzi ar kādu pārcilvēcisku spēku mūsu
vārtsardze Marija Ibragimova atvairīja šo sitienu “jūru”. Es visu spēli
pavadīju pie mūsu vārtiem, ar katru sitienu uz mūsu vārtiem elpa aizrāvās. Tās
ir neaizmirstamas emocijas.
Futbolā mēdz būt stingri
ierobežojumi, kur un ko drīkst fotografēt. Kā ir ar publiskiem pasākumiem?
Ja tie ir politiķi, vai kādi citi
lieli pasākumi, tad vienmēr būs ierobežojumi, bet viss ir atkarīgs no
pasūtītāja. Jo lielāks un svarīgāks pasākums, jo lielāki ir arī ierobežojumi.
Turklāt jāņem vērā arī, ka šie ierobežojumi ne vienmēr ir objektīvi. Pasaules
un Eiropas līmeņa pasākumos bieži fotogrāfi tiek iedalīti arī pēc pārstāvētās
kompānijas vai valsts, un šādās reizēs fotogrāfam no Latvijas nav tās lielākās
iespējas. Ja tas ir kāds pasākums, kur drošībai netiek pievērsta tik liela
uzmanība, piemēram izlaidums, un Tu esi oficiālais fotogrāfs, tad Tev ir
“jānoķer” šis rokasspiediens un diploma pasniegšana, tāpēc visnotaļ loģiski, ka
Tu lien visiem priekšā un fotografē.
Cik maksā kvalitatīva foto
tehnika?
Foto tehnika nemaksā lēti, un, ja
vēlies ar to nodarboties profesionāli, tad jārēķinās ar lieliem izdevumiem.
NATO samitos vai līdzīga mēroga pasākumos, Tev nākas būt tālu no paša
fotografējamā notikuma, kas pieprasa arī zināmas kvalitātes foto tehnikai. Es
teiktu, ka pamata komplekta (foto aparāts + viens objektīvs) izmaksas būtu no
6000EUR. Bet jārēķinās, ka tas nederēs visam. Normālā situācijā vajag vismaz
vēl vienu objektīvu, kas būtu vēl vismaz plus 3500EUR. Turpinot tālāk, summas
var augt arī līdz labas jaunas automašīnas cenām. Tajā pašā laikā foto tehnika
mūsdienās ļoti ātri attīstās, palielinās konkurence foto tehnikas ražotāju
vidū, un labu rezultātu var sasniegt arī ar salīdzinoši lētāku fotoaparātu.
Kuri ražotāji mūsdienās ir
foto tehnikas etalons?
Principā jau šie vadošie ražotāji
nav mainījušies, tie ir Canon, Nikon un Sony, kurš pēdējā laikā sevi ir ļoti
labi parādījis. Tajā pašā laikā arvien biežāk var novērot situācijas, kad
fotogrāfi izmanto citu, lētāku ražotāju objektīvus, tādējādi kaut kādā veidā
cenšoties optimizēt savas izmaksas.
Sabiedrībā ir dzirdēts
viedoklis, ka kārtīgam fotogrāfam jāstrādā ar manuāliem iestatījumiem. Kādus
izmanto Tu?
Jo pieredzējušāka es kļūstu, jo
vairāk automātikas izmantoju. Ja es bildēju mākslu, naktī vai kādu vienkāršu
pasākumu, tad izmantoju manuālo režīmu, bet, ja tas ir sporta pasākums, kur
liela nozīme ir konkrētajam brīdim, var gadīties, ka Tu savu īsto momentu
palaid garām regulējot fotoaparāta uzstādījumus.
Tev ir bijuši visnotaļ labi
panākumi arī vieglatlētikā. Ko atceries par to laiku? Cik tas bija nopietni?
Jā, es biju vidējo un garo
distanču skrējēja, un rezultāti Latvijas un Baltijas mērogā man bija visnotaļ
labi. Biju Latvijas izlases pārstāve sākot ar jauniešu B grupu līdz
pieaugušajiem. Tajā pašā laikā es pietiekami laicīgi sapratu savu spēju
robežas, un arī traumas lika par sevi manīt, kas lika man šo nodarbi atstāt
hobija līmeni. Apzinos, ka ne visiem ir dabas dots talants sasniegt augsta
līmeņa rezultātus pasaulē, tādēļ arī, iespējams, pret sportistiem attiecos
nedaudz citādi. Es zinu cik daudz viņi strādā, un, lai arī varbūt viņi
neizceļas pasaules līmenī, Latvijā viņi ir labākie.
Kā nokļuvi līdz trenēšanai? Kāpēc
C-LFF treneru kursi? Vai ir plāns šo visu attīstīt tālāk?
Ilgie gadi kā aktīvai sportistei
ir darījusi savu un tā zināšanu bāze ir uzkrāta visnotaļ liela, un, kad
noslēdzu savu karjeru, jutu, ka vēlos nodot savas zināšanas arī citiem. Mācījos
LSPA, bija jāiziet prakse, gribēju būt tikai futbolā, tā arī pievērsos fiziskās
sagatavotības treneru arodam, trenējot Rīgas futbola skolas meiteņu komandas.
C-LFF kursi man deva iedvesmu un iedrošinājumu vairāk strādāt tieši laukumā.
Treniņi stadiona celiņā vairāk ir darbs. Nevienam tas īsti nepatīk. Laukumā ir
iespēja to visu apvienot ar futbolu un dažādām jautrākām nodarbēm, kas meitenēm
ir īpaši svarīgi. Ja runājam par nākotni, tad vēlos vairāk sevi attīstīt tieši
kā fiziskās sagatavotības treneri.
Ko Tu kā trenere redzi, kā
varētu uzlabot izlašu sniegumu?
Sieviešu izlase šobrīd ir labā
kondīcijā un ļoti motivētas. Šobrīd atlasē spēlējam ar cita līmeņa komandām.
Mums nav profesionālu spēlētāju, meitenes spēlē savā brīvā laikā.
Vīriešu izlasē, manuprāt ir
jāpievērš uzmanība psiholoģiskajai sagatavotībai. Mēs vienā vai otrā aspektā
esam nedaudz lēnāki, kas noved pie situācijām, kad nākas daudz strādāt
aizsardzībā. Un pēc šī grūtā darba aizsardzībā, kad rodas iespēja uzbrukumam,
šķiet, nav ticība, ka to var noslēgt ar precīzu sitienu. Lielais stress noved
pie pārāk ilgas lēmumu pieņemšanas. Psiholoģija.