Nora Krevņeva-Baibakova: "Visinteresantāk bildēt ir Latvijas futbola Virslīgu un telpu futbolu"

Kā nonāci līdz fotografēšanai?

Kad vēl mācījos augstskolā, jau kopš 2002.gada vēlējos būt sporta žurnāliste, bet jau tad fotografēšana bija modīgāka par rakstīšanu. Bildēju priekam, bet tad tiku praksē tā laika vadošajā aģentūrā Latvijā – AFI. Tās īpašnieks bija viens no maniem pasniedzējiem Ints Kalniņš. Diezgan ilgu laiku strādāju bez maksas, lai sevi pierādītu un tā arī pie tā paliku.

Fotogrāfija ir Tava māksla, kaut kas Tevis radīts. Kāda Latvijā ir situācija ar autortiesību ievērošanu?

Mūsdienās to ir diezgan grūti novērtēt, jo Latvijā liela daļa fotografēšanas notiek pēc pasūtījuma, kad par foto sesiju ir samaksāts jau iepriekš. Fotogrāfijas ir pasūtītāja īpašums un pēc tam bieži tiek izmantotas bez atsaucēm, kas protams nav īpaši korekti, bet personīgi man tas īpaši netraucē. Latvijā reti kurš ir izaudzis līdz apziņai, ka par fotogrāfijas izmantošanu ir jāmaksā, un tirgus ir tik mazs, ka fotogrāfs bieži ir situācijas ķīlnieks un sava honorāra vietā tiek vien pie atsauces.

Kā nokļuvi futbola fotografēšanā?

AFI bija vienošanās par LFF pasākumu fotografēšanu. Vispār AFI strādājot bildēju ļoti daudz sporta, dažādus sporta veidus, gandrīz visus. Bet 2008. gadā nokļuvu savā pirmajā futbola spēlē. Tā uz mani atstāja tik lielu iespaidu, ka tad, kad tiku atpakaļ līdz redakcijai, uzreiz paziņoju - turpmāk uz visiem futbola pasākumiem iešu es.

Vai skatoties caur objektīvu vari izbaudīt pašu spēli?

Ja tā būtu jāanalizē kā trenerei, pēc pozīcijām, tad, protams, ka nē. Es redzu tikai to spēles daļu, kas notiek pie vārtiem. Mazliet līdz vidus zonai.

Ja Tu neredzi spēli, tad kā varēji tajā iemīlēties?

Es uzaugu sportā, jau no 10 gadu vecuma es ļoti daudz laika esmu pavadījusi stadionā – Arkādijas  un Daugavas stadionā… Arī futbols, līdz nokļuvu tajā tuvāk, man nebija svešs. Bet, izlases spēles, lielais futbols lielajos stadionos ar pilnām tribīnēm – tās ir citas izjūtas. Tu burtiski tiec ierauts tajā visā atmosfērā un tas ir neaizmirstami.

Ja Tev būtu jāatceras kādas spilgtākās emocijas, kuras tās būtu?

Tas noteikti ir Pasaules kauss. Tie diemžēl ir bez Latvijas līdzdalības, un Latvijā fotogrāfijas pārdot ir praktiski neiespējami mazās intereses dēļ, tāpēc uz tiem braucu par saviem līdzekļiem, lai tikai varētu izbaudīt šo neaizmirstamo pieredzi.

Līdzīgas sajūtas pārņem arī dažos Latvijas izlases spēļu izbraukumos. Kā piemēru var minēt Nīderlande – Latvija, kad Tu ieej stadionā un tas viss ir burtiski oranžs. Paskaties Latvijas sektora virzienā, un tur desmit vai nedaudz vairāk mūsējie…

Ko Tev visvairāk patīk fotografēt?

Futbolu. Klasiskai sporta fotogrāfijai būtu jābūt kadrētai, +/- tuvplānam, bez liekiem tukšiem laukumiem utt., bet, jo pieredzējušāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, ka bīstamo momentu, vai citu klasisko futbola bilžu šarms vairs nav nekas īpašs. Tagad jāmeklē kādu “odziņu” pašā spēlē, stadionā, vai atmosfērā kopumā. To var nenoķert katrā spēlē.

Šajā digitalizācijas laikmetā varam redzēt arī, ka sporta fotogrāfija vairs nav tikai spēles momenti. Tagad no spēles tiek prasīta reportāža – momenti, atmosfēra, skatītāji, emocijas utt.

Cik ļoti viegli, vai grūti ir strādāt un pelnīt ar fotografēšanu?

Lai nopelnītu, ir jāstrādā. Darba grūtākā daļa gan ir pašu klientu atrašana. Ja kādreiz liela daļa labo fotogrāfu daudz nesatraucās un strādāja kā “freelance” režīmā, tad tagad jau visi cenšas atrast kādu pastāvīgu darba devēju, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības. Arī es jau kādu laiku esmu izvēlējusies šo ceļu. Jo no sporta veidiem es bildēju tikai futbolu. Kamēr varu atļauties negribu to mainīt. Man ir piedāvājuši daudzi sporta veidi, dažādas federācijas, pagaidām laipni atteicu. Vēlos palikt tikai futbola fotogrāfe.

Latvijas futbols klubu līmenī diemžēl pagaidām nepiedzīvo ne pienācīgu mediju, ne sabiedrības uzmanību. Tādos apstākļos lielu naudu nenopelnīt. Klubi ir spiesti paši apmaksāt fotogrāfus un video operatorus, lai būtu vismaz kaut kāds materiāls, ar ko sevi popularizēt, bet ir cerība, ka Riga FC un citu klubu panākumi starptautiskajā arēnā ļaus šīs tendences mainīt.

Esi saņēmusi arī LFF balvu kā labākā futbola fotogrāfe. Kas ir šo panākumu pamatā?

Jā, tas bija pēdējais gads, kad bija šāda nominācija. Es domāju, ka šī panākuma, ja tā to var nosaukt, pamatā ir mīlestība pret futbolu. Uztaisīt vienu labu fotogrāfiju, tā ir laimes spēle, bet noturēt līmeni daudzu gadu garumā ir krietni grūtāk. Jāņem vērā arī, ka jebkura balsošana ir visnotaļ subjektīva.

Ne visi labi fotogrāfi var labi safotografēt futbolu. Kuras ir tās nianses, kas jāievēro labā futbola bildē?

Laba futbola bilde var būt gan kāds spēles moments, vai emocijas, bet, manuprāt, gada foto nominācijas cienīgs foto visticamāk būs kaut kas ārpus futbola, dodot iespēju skatītājiem pamanīt kaut ko arī no tā, kas notiek ap futbolu.

Kurus futbola pasākumus Tu fotografēt vislabprātāk?

Patiesībā, visinteresantāk bildēt ir futbola Virslīgu un telpu futbolu. Komandas vairāk vai mazāk ir viena līmeņa, ir daudz momenti abās laukuma pusēs, bieži visas 90minūtes ir spriedzes pilnas. Varētu teikt, ka Virslīgu ir viegli fotografēt. Izlases spēles un nometnes ir ilgi gaidītas, tās emociju ziņā vienmēr ir daudz īpašākas par jebkuru parastu spēli, jo izlases spēles ir skaitītas, tomēr bildēšanas ziņā, bieži tās nav tik interesantas, jo pārsvarā tiek spēlēts no aizsardzības. Un, protams, man jāmin sieviešu futbols, kurš man no daudzām pusēm ir ļoti tuvs. Sieviešu izlasei dažreiz tik ļoti pārdzīvoju, ka nesaprotu, vai man jābildē vai jāskatās spēle.

Vai Tu īpaši seko vai jūti līdzi kādai Latvijas futbola Virslīgas komandai? Kurai? Kāpēc?

Sekoju līdzi virslīgai kopumā, bet ja man ir jāizceļ, tad es izceltu divas no tām. Pirmā ir FK Liepāja.  Nekad neesmu sastrādājusies ar šo klubu. Tā ir īpaša pilsēta, īpašs klubs. Klubs ar atmosfēru. Tā ir mana mīļākā pilsēta. Otrs klubs ar šo īpašo auru ir FK Jelgava. Nekad nezinu kam just vairāk līdzi, kad abas šīs komandas spēlē viena pret otru. Tas viss, neskatoties uz to, ka esmu rīdziniece.

Kurš ir labākais stadions no fotografēšanas viedokļa?

Ja jāizceļ kāds stadions Latvijā, tad tas noteikti būtu Skonto stadions, kurā ir uzlabots apgaismojums. Apgaismojums un atmosfēra arī ir manas, kā fotogrāfes svarīgākās lietas stadionā. Ja runājam par manu pieredzi starptautiskajā arēnā, (esmu bijusi lielākajos un labākajos pasaules futbola stadionos), tomēr gribētu izcelt Stožice stadionu Ļubļanā, kur nesen spēlēja arī Latvijas izlase. Tas ir salīdzinoši neliels, bet ļoti labi apgaismots stadions, kurā ir viss, kas nepieciešams. Tādu noteikti vajag arī mums.

Vai no darba devējiem mēdz būt norādījumi, ko fotografēt, ko nē?

Pēdējā laikā šo norādījumu kļūst arvien mazāk, bet diezgan loģiski, ka pasūtītājs, ja tas ir kāds klubs, vai federācija, vēlas redzēt savas komandas panākumus un dominēšanu.

Tas nenozīmē, ka vienmēr tas ir iespējams, bieži mūsu izlase spēlē tikai aizsardzībā. Piemēram, ļoti spilgtas emocijas guvu Latvijas sieviešu izlases spēlē EČ kvalifikācijas turnīra ietvaros pret Zviedriju, kad Tu redzi ar kādu pārcilvēcisku spēku mūsu vārtsardze Marija Ibragimova atvairīja šo sitienu “jūru”. Es visu spēli pavadīju pie mūsu vārtiem, ar katru sitienu uz mūsu vārtiem elpa aizrāvās. Tās ir neaizmirstamas emocijas.

Futbolā mēdz būt stingri ierobežojumi, kur un ko drīkst fotografēt. Kā ir ar publiskiem pasākumiem?

Ja tie ir politiķi, vai kādi citi lieli pasākumi, tad vienmēr būs ierobežojumi, bet viss ir atkarīgs no pasūtītāja. Jo lielāks un svarīgāks pasākums, jo lielāki ir arī ierobežojumi. Turklāt jāņem vērā arī, ka šie ierobežojumi ne vienmēr ir objektīvi. Pasaules un Eiropas līmeņa pasākumos bieži fotogrāfi tiek iedalīti arī pēc pārstāvētās kompānijas vai valsts, un šādās reizēs fotogrāfam no Latvijas nav tās lielākās iespējas. Ja tas ir kāds pasākums, kur drošībai netiek pievērsta tik liela uzmanība, piemēram izlaidums, un Tu esi oficiālais fotogrāfs, tad Tev ir “jānoķer” šis rokasspiediens un diploma pasniegšana, tāpēc visnotaļ loģiski, ka Tu lien visiem priekšā un fotografē.

Cik maksā kvalitatīva foto tehnika?

Foto tehnika nemaksā lēti, un, ja vēlies ar to nodarboties profesionāli, tad jārēķinās ar lieliem izdevumiem. NATO samitos vai līdzīga mēroga pasākumos, Tev nākas būt tālu no paša fotografējamā notikuma, kas pieprasa arī zināmas kvalitātes foto tehnikai. Es teiktu, ka pamata komplekta (foto aparāts + viens objektīvs) izmaksas būtu no 6000EUR. Bet jārēķinās, ka tas nederēs visam. Normālā situācijā vajag vismaz vēl vienu objektīvu, kas būtu vēl vismaz plus 3500EUR. Turpinot tālāk, summas var augt arī līdz labas jaunas automašīnas cenām. Tajā pašā laikā foto tehnika mūsdienās ļoti ātri attīstās, palielinās konkurence foto tehnikas ražotāju vidū, un labu rezultātu var sasniegt arī ar salīdzinoši lētāku fotoaparātu.

Kuri ražotāji mūsdienās ir foto tehnikas etalons?

Principā jau šie vadošie ražotāji nav mainījušies, tie ir Canon, Nikon un Sony, kurš pēdējā laikā sevi ir ļoti labi parādījis. Tajā pašā laikā arvien biežāk var novērot situācijas, kad fotogrāfi izmanto citu, lētāku ražotāju objektīvus, tādējādi kaut kādā veidā cenšoties optimizēt savas izmaksas.

Sabiedrībā ir dzirdēts viedoklis, ka kārtīgam fotogrāfam jāstrādā ar manuāliem iestatījumiem. Kādus izmanto Tu?

Jo pieredzējušāka es kļūstu, jo vairāk automātikas izmantoju. Ja es bildēju mākslu, naktī vai kādu vienkāršu pasākumu, tad izmantoju manuālo režīmu, bet, ja tas ir sporta pasākums, kur liela nozīme ir konkrētajam brīdim, var gadīties, ka Tu savu īsto momentu palaid garām regulējot fotoaparāta uzstādījumus.

Tev ir bijuši visnotaļ labi panākumi arī vieglatlētikā. Ko atceries par to laiku? Cik tas bija nopietni?

Jā, es biju vidējo un garo distanču skrējēja, un rezultāti Latvijas un Baltijas mērogā man bija visnotaļ labi. Biju Latvijas izlases pārstāve sākot ar jauniešu B grupu līdz pieaugušajiem. Tajā pašā laikā es pietiekami laicīgi sapratu savu spēju robežas, un arī traumas lika par sevi manīt, kas lika man šo nodarbi atstāt hobija līmeni. Apzinos, ka ne visiem ir dabas dots talants sasniegt augsta līmeņa rezultātus pasaulē, tādēļ arī, iespējams, pret sportistiem attiecos nedaudz citādi. Es zinu cik daudz viņi strādā, un, lai arī varbūt viņi neizceļas pasaules līmenī, Latvijā viņi ir labākie.

Kā nokļuvi līdz trenēšanai? Kāpēc C-LFF treneru kursi? Vai ir plāns šo visu attīstīt tālāk?

Ilgie gadi kā aktīvai sportistei ir darījusi savu un tā zināšanu bāze ir uzkrāta visnotaļ liela, un, kad noslēdzu savu karjeru, jutu, ka vēlos nodot savas zināšanas arī citiem. Mācījos LSPA, bija jāiziet prakse, gribēju būt tikai futbolā, tā arī pievērsos fiziskās sagatavotības treneru arodam, trenējot Rīgas futbola skolas meiteņu komandas. C-LFF kursi man deva iedvesmu un iedrošinājumu vairāk strādāt tieši laukumā. Treniņi stadiona celiņā vairāk ir darbs. Nevienam tas īsti nepatīk. Laukumā ir iespēja to visu apvienot ar futbolu un dažādām jautrākām nodarbēm, kas meitenēm ir īpaši svarīgi. Ja runājam par nākotni, tad vēlos vairāk sevi attīstīt tieši kā fiziskās sagatavotības treneri.

Ko Tu kā trenere redzi, kā varētu uzlabot izlašu sniegumu?

Sieviešu izlase šobrīd ir labā kondīcijā un ļoti motivētas. Šobrīd atlasē spēlējam ar cita līmeņa komandām. Mums nav profesionālu spēlētāju, meitenes spēlē savā brīvā laikā.

Vīriešu izlasē, manuprāt ir jāpievērš uzmanība psiholoģiskajai sagatavotībai. Mēs vienā vai otrā aspektā esam nedaudz lēnāki, kas noved pie situācijām, kad nākas daudz strādāt aizsardzībā. Un pēc šī grūtā darba aizsardzībā, kad rodas iespēja uzbrukumam, šķiet, nav ticība, ka to var noslēgt ar precīzu sitienu. Lielais stress noved pie pārāk ilgas lēmumu pieņemšanas. Psiholoģija. 

Nav komentāru

Komentēt