Edmunds Novickis: "Man patīk futbols tālumā – gatavoties ceļojumam, plānot, veltīt visu dienu spēlei"

Kā jau daudziem Latvijas futbolā, futbols nav Tavs pamatdarbs. Kāda ir Tava izglītība, un ko dari ikdienā? Kā vari apvienot žurnālistiku un pamatdarbu?

Esmu pabeidzis Banku augstskolu, kur studēju uzņēmējdarbību un vadību. Skolas laikā man padevās gandrīz visi priekšmeti, izņemot radošie. Taču, ja runājam par dalību olimpiādēs un tamlīdzīgi, tad priekšplānā tomēr bija matemātika, statistika un viss, kas ar to saistīts, tāpēc diezgan loģiska šķita doma savu dzīvi saistīt ar ekonomiku un studēt Banku augstskolā. Paralēli mācībām sāku strādāt BlueOrange Bank par finanšu analītiķi. Manos pienākumos ietilpst kredītprojektu izvērtēšana, kur lielā mērā ir nepieciešama tieši šī analītiskā un matemātiskā domāšana. Minētajā bankā esmu nostrādājis vairāk nekā 10 gadus. Apvienošana izdodas, jo futbola mači risinās brīvdienās un darba dienu vakaros, reti pārklājoties ar pamatdarbu, turklāt žurnālistikā strādāju brīvā režīmā – kad varu, tad daru, bet, kad nevaru, ņemu pauzi. Starp citu, ja mans vaļasprieks lielā mērā saistīts ar darbu pie datora, kas nav sarežģīti, tad viena no manām kolēģēm bankā, juriste Sigita Vāce, ārpus darba veic varoņdarbus skriešanā – “iegūglējiet” un paši atradīsiet informāciju. Nesaprotu, kā viņai paralēli pilna laika darbam bankā izdodas tik fenomenāli sasniegumi, kam apakšā ir daudzu jo daudzu stundu skriešanas treniņi.

Atgriežoties pie tevis, žurnālistika ir visnotaļ radoša profesija. Šeit nav zināmas pretrunas, ja saki, ka radošie priekšmeti nepadevās?

Laikam neprecīzi izteicos. Man nepadevās tie priekšmeti, kur bija kaut kas ar rokām praktiski jādarina – zīmēšana, gleznošana, darbmācība utt. Ja tieši par prāta radošumu, tad man padevās gan domraksti, gan ļoti patika literatūra. Jau no mazotnes lasīju daudz grāmatu, un domāju, ka tieši grāmatu lasīšana un plašais interešu loks man palīdzēja vēlāk startēt žurnālistikā.

Kāpēc sporta žurnālistika?

Šis stāsts nebūs pārāk unikāls. Man tāpat kā daudziem ļoti patika sports, un, augot 90-tajos gados, televīzijā un avīzēs centos “ķert” visas iespējamās informācijas druskas no tā, kas bija pieejams. Pieejamam un populāram kļūstot internetam un pirmajiem sporta portāliem, parādījās iespējas startēt šajā lauciņā. Daudzi no gribētājiem diezgan ātri atbira, jo neapzinājās, ka žurnālista darbs lielā mērā sastāv no rakstīšanas darba. Ja Tev skolas laikā nepadevās domraksti, ja Tu neesi mācījies noformulēt savu domu, tad pēc tam ir ļoti grūti. Nepietiek ar to, ka Tev vienkārši interesē sports. Man patika domraksti, patika sports, padevās latviešu valoda un lasīju daudz grāmatas. Domāju, ka šie visi aspekti arī nodrošināja veiksmīgo startu žurnālistikā.

Kā tas viss sākās?

2005. gadā, kad sākās ievērojamāks interneta laikmeta progress Latvijā, parādījās arī vairāki sporta portāli. Tas bija studiju laiks, man bija salīdzinoši daudz brīva laika, un radās vēlme izmēģināt spēkus žurnālistikā. Aizsūtīju pieteikumu uz diviem portāliem – futbols.lv un esports.lv (sportacentrs.com priekšgājējs). Ja pirmais no tiem man neatbildēja, tad esports.lv atsaucās un deva man iespēju. Jāatzīst, ka viņi deva iespēju teju katram, bet noturēties visus šos gadus man palīdzēja tas, ka kļuvu par aktīvo žurnālistu, kurš neaprobežojās ar rakstu veidošanu mājās pie datora. Sāku aktīvāk doties uz spēlēm, uz dažādiem futbola pasākumiem, iepazinos ar cilvēkiem, intervēju viņus klātienē utt.

Kādas ir Tev pašam ir attiecības ar sportu?

Lai gan nāku no Daugavpils, kur ir ļoti labi attīstīta futbola skola, nekad neesmu trenējies futbolā. Tajā pašā laikā futbolu esmu spēlējis visu mūžu, un līdz pārvācos uz Rīgu, vasarās pie vecvecākiem Madonā futbols bija galvenā nodarbe. Spēlējām futbolu pagalmā no rīta līdz vakaram.

Esi spēlējis arī kādos turnīros?

Lielajā futbolā nē, jo nekad tā arī nesavācām tik plašu kolektīvu, lai izveidotu komandu, bet esmu piedalījies tagadējā Latvijas futbola izlases menedžera Ilvara Rutkovska un Kārļa Zupāna rīkotajā amatieru futzāla turnīrā Kickoff, kas tajā laikā bija ieguvis visai plašu popularitāti. Mums veicās visnotaļ labi, biju savas komandas FK Mundiņš rezultatīvākais spēlētājs un reiz pat piedalījos turnīra rīkotajā All stars spēlē Inčukalnā. Interesants fakts, ka, palīdzot draugiem, šai turnīrā ir piedalījies pat Aleksandrs Cauņa.

Kāpēc izvēlējies tieši futbolu?

Manam tēvam starp marku un monētu kolekcijām ir arī visnotaļ vērā ņemama grāmatu kolekcija. Liela daļa no šīm grāmatām ir saistītas ar futbolu – par lielajiem turnīriem, statistika, gadagrāmatas. Viņš bija liels futbola fans. Kopā skatījāmies 1992. gada Eiropas čempionātu, kad sensacionāli uzvarēja dāņi. Viņš man par to tik aizrautīgi stāstīja, ka pavilkos arī es. Tas aizrāva tik ļoti, ka šķirstīju vecās statistikas grāmatas un pētīju veco spēļu rezultātus. Lai šo pētīšanu padarītu interesantāku, piemēram, 1/128 finālā izvēlējos vienu komandu, kurai virtuāli just līdzi, un tad sekoju tās komandas rezultātiem kārtu pa kārtai.

Vairākas reizes esi atzīts par Latvijas labāko futbola žurnālistu. Kas ir šo panākumu pamatā?

Galvenokārt tā ir nelielā konkurence. Es neapskaužu kolēģus, kuri darbojas žurnālistikā, īpaši tos, kuri specializējas vienā vai otrā sporta veidā, jo nopelnīt iztiku šādā veidā ir praktiski neiespējami. Šajā ziņā man ir milzīga priekšrocība, jo varu izmantot savus finanšu līdzekļus, lai apmeklētu kādu spēli ārzemēs vai brīvdienās aizbraukt uz Ventspili vai Liepāju. Finansiālā, radošā, saturiskā brīvība man dod milzīgas priekšrocības. Citiem, lai nopelnītu iztiku, ir pienākums rakstīt arī par citiem sporta veidiem, kas ierobežo viņu iespējas apmeklēt futbola spēles. Man tas ir hobija līmenī.

Kāds ir Tavs finansiālais ieguvums no žurnālistikas?

Godīgi sakot, ja man žurnālistika būtu vienīgā nodarbe, tad galus kopā nesavilktu pat dzīvojot viens. Ciparus nesaukšu, bet gluži par velti, protams, arī nedarbojos. Jebkurā gadījumā esmu pateicīgs Sportacentrs.com par šo redakcionālo brīvību, par platformu, kurā izpausties. Ja gadās smagāks mēnesis pamatdarbā, portāla labā daru krietni mazāk, bet no Sportacentra nav ne mazāko pārmetumu. Ne reizi vien ir bijis, ka pamatdarba dēļ, piemēram, kavēju svarīgu futbola spēli vai netieku uz Latvijas izlases sastāva paziņošanas preses konferenci. Ir nodrāztais joks par to, ka, ja darbs sāk traucēt hobijam, tad… Tomēr tas ir tikai joks, kuru patiešām nevaru atļauties realizēt dzīvē.

"Futbolbumbas", raksti Sportacentrs.com, Twitter konta uzturēšana. Kas vēl ietilpst Tavos pienākumos?

Pāris reizes gadā mani uzaicina arī uzrakstīt kādu rakstu Sporta Avīzei par kādu īpašu tēmu. Vairākkārt esmu piedalījies Futbola Virslīgas gadagrāmatas izveidē, kur parasti esmu apjomīgākā satura veidotājs. Ja tā var teikt, visnenovērtētākais ir tieši šis Twitter profils @LV_futbols. Varētu šķist, ka īsie tvīti ir pāris sekunžu jautājums – īstenībā tā jau arī ir, taču gada griezumā sekotājiem tiek nodots liels informācijas daudzums…

Kāda ir Tava motivācija darboties šajā jomā?

Tiklīdz futbols man sāk traucēt ģimenei vai pamatdarbam, tā tas tiek pavirzīts nedaudz malā. Tieši tas, uz brīvprātības principiem balstītais salīdzinoši brīvais režīms, arī palīdz palikt šajā sfērā. Jāatzīst arī, ka esmu tajā tik dziļi iegrimis iekšā, ka tā vienkārši visu pamest nevaru. Pat ziemā, kad reizēm cenšos no Latvijas futbola atpūsties, starpsezonu laikā saņemu ziņas un uzmanību no futbola cilvēkiem, kas aizvien ievelk futbolā atpakaļ. Jūtu arī, ka futbola žurnālistikas lauciņā ir visnotaļ liels tukšums un, ja es to nedarīšu, tad futbola medijos paliks vēl mazāk. Ja pēkšņi mainītos situācija un parādītos vairāki spēcīgi žurnālisti, kuri aptvertu visas žurnālistikas formas, iespējams, arī es vismaz mazliet paietu malā.

Iedomājies idilli - žurnālistiem būtu neierobežoti resursi. Kādus materiālus vajadzētu veidot? Ko gribētu darīt Tu?

Vēlētos, lai top kvalitatīvs produkts īsu video formātā ar ļoti augstu regularitāti. Pirms katras Virslīgas spēles vai vismaz vienu vai divām kārtas centrālajām spēlēm, būtu īss 4-5 minūšu video, kurā nestandarta veidā tiktu atspoguļots abu komandu pārstāvju viedoklis, kas papildināts ar vizuāliem efektiem, statistiku, grafikiem. Svarīgi, lai tas būtu oriģināls materiāls bez klišejām un banālām frāzēm. Tam jābūt vizuāli baudāmam un skaisti noformētam. Nezinu, cik tas būtu pieprasīti no līdzjutējiem, bet man pašam patīk arī garāki formāti, taču arī tad tam ir jābūt ar odziņu, ar iepriekš sagatavotiem statistikas materiāliem, kurus prasmīgi jāiekļauj video.

Lai gan par Krievijas sportu praktiski neinteresējos, no futbola aprindām par valstiska mēroga intervētāju izaudzis Jurijs Duģs (Дудь), kura intervijas Youtube es ļoti daudz skatos un cenšos arī ievērot viņa izmantoto pieeju un knifus. Pirmajā brīdī var šķist, kur var būt garlaicīgāks formāts nekā “divu runājošu galvu” saruna, bet Duģs ir spējis aizraut miljoniem cilvēku. Ja pats esi radošs un harizmātisks, ja aiz Tavas muguras ir spēcīga komanda, kas spēj tehniski nodrošināt papildus pārējos materiālus, tad šis formāts, izrādās, var būt gana interesants un saistošs.

Es to labi apzinos un, piemēram, praksē saskāros šogad, veidojot raidījumu “Futbolbumbas”. Ja raidījuma veidotāju skaits neaprobežotos ar mani un Arkādiju Birjuku, tad šo saturu varētu padarīt daudz baudāmāku un krāsaināku. Un tā nav tikai mūsu raidījuma, bet visas Latvijas sporta žurnālistikas problēma, jo finansējums ir pieticīgs, pieprasījums (ieinteresēto cilvēku skaits un tirgus kopumā) ir neliels. Šī kvalitatīvā satura trūkuma sekas ir tādas, ka vidējais futbola līdzjutējs, kurš, pat sekojot līdzi Virslīgas aktualitātēm, diez vai uz ielas atpazītu, piemēram, Vitāliju Jagodinski vai Ritvaru Ruginu, kuri ir vieni no līderiem.

Latvijā Sportacentrs.com lielā mērā ir nonācis tādā kā monopolstāvoklī, ja runājam tieši par futbolu un sevišķi Virslīgu. No vienas puses tas ir labi - visi, kuri interesējas par sportu, viegli var atrast sev nepieciešamo informāciju vienviet. Taču no citas puses mēs, Sportacentra čaļi, varbūt reizēm esam iesūnojuši, taču minētais monopolstāvoklis varbūt traucē citiem potenciālajiem gribētājiem “iestartēt” savus projektus, lai radītu alternatīvu un radošāku saturu. No nulles to ir grūti paveikt.

Kā radās “Futbolbumbas”?

Tā kā laikam esi pirmais, kurš par to interesējas, pastāstīšu atklāti. Projekts radās 2017. gadā – toreiz Sportacentrs.com pārraidīja visas Virslīgas spēles un šķita, ka mums ir daudz materiāla, ko atrādīt ārpus mača translācijām. Realitāte gan ir tāda, ka, lai šādi projekti būtu dzīvotspējīgi ilgtermiņā, nepieciešami sponsori – portālam ar klikšķiem un skatījumiem nav reāli izvilkt projektu pat pa nullēm. Tā nu ražojām, centāmies, bet sponsoru intereses nebija. Vai nu slikti strādājām vai arī atļaušos domāt, ka drīzāk manis nupat pieminētais mazais tirgus un cilvēku nelielā vēlme interesēties tieši par pašmāju sportu un it sevišķi futbolu. Projektu vairs neturpinājām, turklāt 2018. gadā pašā Virslīgas sezonas vidū devos gandrīz mēnesi garā ekspedīcijā pa Krieviju vērot Pasaules kausa izcīņu. Tomēr šogad izdevās “Futbolbumbas” atdzīvināt, jo atradu sponsoru, kurš mīl futbolu un nemaz nevēlējās sevi eksponēt. Tūlīt laidīsim gaisā 2019. gada pēdējo epizodi, bet nezinu, vai projekts tiks turpināts arī 2020. gadā. Savukārt, ja par raidījuma nosaukumu, tad Sportacentrs.com redakcijas iekšienē tā nu iegājies, ka futbola apskatnieki ir trakie entuziasti, kuri, nespējot portālā paši atspoguļot futbolu vēlamajā apjomā, bieži “krīt uz nerviem” citiem žurnālistiem ar lūgumiem sarakstīt to un to. Tad nu pārējie, sajaucoties kopā humoram un aizkaitinātībai, mūs, futbola apskatniekus, sāka dēvēt par “futbolbumbām”. Bieži vien pavadot šo vārdu ar epitetiem, kurus labāk nesaukšu :)

Kā ģimene vērtē šo Tavu nodarbošanos futbola lauciņā?

Iespēju robežās uz spēlēm cenšos līdzi ņemt gan bērnus, gan sievu. Mēdzam arī apvienot izbraucienus uz attālākām Latvijas pilsētām ar ģimenes atpūtu. Kādam no malas tas varētu šķist neprofesionāli – nenodalīt privāto dzīvi no žurnālistikas, bet tādas nu ir tās Latvijas futbola mediju reālijas. Ir bijušas reizes, kad brīvdienās dodos viens pats uz Virslīgas futbolu, bet mans piecgadīgais dēls, man promejot, saka: “Nē, tikai ne atkal uz futbolu”. Tādos brīžos sirds sāp. Spēja laiku sabalansēt tā, lai visi būtu puslīdz apmierināti, ir kompromisu māksla. Kopumā sieva mani saprot un atbalsta, par ko esmu viņai pateicīgs.

Vai Tavai sievai interesē futbols? Vai šī esamība stadionā ir tikai vēlme būt tuvāk Tev?

Atbildēšu pavisam īsi, un secinājumu vari izdarīt pats – viņa bez grūtībām var nosaukt šīs Virslīgas sezonas komandas pareizā secībā pēc ieņemtās vietas.

Tavs vecākais dēls ir uzsācis treniņus JDFS Alberts. Kādēļ šāda izvēle?

Ar JDFS Alberts viss ir labākajā kārtībā, tam ir labs kvalitātes zīmogs, taču, godīgi sakot, izvēles pamatā bija praktiski iemesli - tīri ģeogrāfiski, dzīvojot Pārdaugavā, šis mums ir vispiemērotākais variants. Domāju, mani apmierinātu vairums futbola akadēmiju, jo neesmu no tiem, kurš maksimāli vēlas padarīt dēlu par profesionālu futbolistu. Vēlos, lai bērns fiziski attīstās, ir spēcīgs, izturīgs, vīrišķīgs, iemācās komunicēt ar citiem, nevis dirn pie planšetes.

Kura, tavuprāt, ir labākā futbola akadēmija Latvijā?

Bērnu un jauniešu turnīrus es neapmeklēju, tāpēc diez vai spēšu objektīvi to novērtēt. Man nav iemeslu neticēt LFF veidotajam akadēmiju rangam un skaidrs, ka Metta un Daugavpils ir topā, bet apgalvot, ka tieši viņi strādā vispareizāk, lai pēc pieciem gadiem mums izaugtu supertalanti un būtu kvalificētākie futbolisti, es nevaru. Par lielajām pilsētām nesatraucos - esmu drošs, ka tās turpinās ražot talantīgus futbolistus. Apbēdina fakts, ka mazajām lauku sporta skolām kļūst arvien grūtāk nokomplektēt komandas. Mani arī nesatrauc tas, kura akadēmija ir tā labākā - galvenais lai LFF mehānisms ļauj nepazaudēt nevienu talantu un lai centralizēti tiek ieviestas jaunākās metodoloģijas un tiek palīdzēts sagatavot kvalificētus trenerus.

Runājot tieši par Mettas straujajiem panākumiem, tad noteikti ir divas puses. No vienas puses, tas ir pašas Mettas sistemātiskais darbs un kvalitātes, no otras puses, ilgtermiņā tas, iespējams, ir bijis citu futbola skolu darbs bez mūsdienīgas sistēmas, pēc novecojušām metodēm. Citādi nevaru izskaidrot, ka tikai 2006. gadā dibināta akadēmija tik strauji pasteigusies garām visiem pārējiem. Un tas noteikti atstāja arī iespaidu uz mūsu nacionālās izlases sniegumu šajos gados. Domāju, pēc 2000. gada futbols pasaulē sāka veikt būtiskāko izrāvienu savā attīstībā. Tika ieviestas jaunākās tehnoloģijas, milzīgi finanšu resursi, treniņu metodikas kļuvušas bez maz vai zinātniskas. Mēs to brīdi pamatīgi nogulējām.

Daudzi noteikti piekritīs, ka liela daļa Latvijas vēsturisko panākumu saistāmi ar to, ka bija viens izlases bāzes klubs. Šajos laikos būtu lietderīgi ko tādu mēģināt izveidot?

Ja visi valsts labākie futbolisti ikdienā spēlētu vienā kolektīvā, protams, izlases rezultāti būtu labāki, taču mūsdienu apstākļos šāda situācija tīri praktiski nav iespējama. Arī šī lietderība īstenībā būtu atkarīga no vairākiem apstākļiem. Ja šis kolektīvs čempionātā pārliecinoši dominētu un konkurence būtu neliela, diža efekta nebūtu, drīzāk iestātos pat degradācija. Savukārt, ja būtu spēcīgs turnīrs un ik nedēļu spēles pret spēcīgiem pretiniekiem, tad noteikti tas nāktu par labu.

Kāda, tavuprāt, rādās Latvijas futbola nākotne?

Lai futbolā sasniegtu rezultātus, ir nepieciešams ilgtermiņa darbs. Darot visu pareizi, nepieciešami vismaz desmit gadi, lai mēs redzētu reālu pienesumu piramīdas augšai – nacionālajai izlasei. Es nedomāju, ka mēs esam šo desmit gadu cikla sākumā – ceru, ka esam kādā piektajā, sestajā gadā, tāpēc pēc gadiem pieciem varētu būt pamats cerēt uz jūtami labākiem rezultātiem. Šis jēdziens gan ir ļoti stiepjams – ja kādam labi rezultāti nozīmē “Euro 2004” atkārtojumu, tad baidos, ka šādu Eiropas “Top16” līmeni varam arī nesagaidīt. Pavērojot, piemēram, to pašu Slovēnijas un Ziemeļmaķedonijas sastāvus un viņu izlases spēlētāju pārstāvniecību Eiropas vadošajās futbola līgās, jāsecina, ka esam gaismas gadu attālumā. Taču nedrīkst arī būt situācija, ka spēlējam Nāciju līgas D grupā kopā ar pundurvalstīm.

Spēlētāju kvalitāte tiešā veidā korelē ar izlases rezultātiem. Mūsdienas domāt, ka kāds supertalants no mazas valsts var būt nepamanīts un nespēlēt kādā no lielajām futbola līgām, ir visnotaļ naivi. Tehnoloģijas spēlētāju kvalitātes novērtēšanā attīstās, un aizsniegti tiek pat visattālākie futbola reģioni. Tāpēc Latvijai atliek vienkārši (jā, saprotu, nav tik vienkārši) ražot labus, konkurētspējīgus futbolistus. Jo būs vairāk spēlētāju labās līgās, jo būs labāki rezultāti. Futbols mūsdienās ir kļuvis daudz loģiskāks nekā pirms 20 gadiem un senāk, kad trūka precīzu mērinstrumentu, kas novērtētu futbolista un līgas spēku. Tagad nejaušību šajā kontekstā ir daudz mazāk.

Kur, tavuprāt, ir Latvijas futbola Virslīga Eiropas futbola kartē?

Es domāju, ka pašlaik Virslīga ir augšupejošā posmā. Mūsu šī brīža jaudīgākie klubi, “Riga” un RFS, tikai pāris gadus strādā labā līmenī, un vēljoprojām strauji progresē. Tas ir pie nosacījuma, ja saglabāsies finansējums... Grūti teikt, kurā vietā esam starp līgām, bet gribas cerēt, ka objektīvi esam tuvu tai vietai, kas atbilst šogad Eirokausos sasniegtajam, ap 35. vietu, nevis, piemēram, 42. vietā, kurā bijām piecu gadu rangā pirms šīs sezonas. Kādam šķitīs, ka nav baigās starpības, taču patiesībā ir gan. Skaidrs, ka globāli Latvijā ir maza ekonomika un cerēt uz strauju futbola klubu izaugsmi būtu diezgan naivi, taču svarīgi, lai Virslīga Eiropas kontekstā būtu cienījama – tas turnīra labākajiem spēlētājiem pavērs vieglāku ceļu uz labākām līgām Eiropā. Ja tie būs arī latvieši, nevis tikai leģionāri, tad izlase būs ieguvēja.

Ja salīdzinām futbola līmeni un skatītāju skaitu, tad domāju, ka skatītāju trūkumam nav tiešas saistības ar līmeni, jo Virslīgas līmenis ir patiešām labs. Skatītāju trūkums saistīts ar citiem, manuprāt, trim galvenajiem faktoriem – pirmkārt, klubu nespēja nodrošināt infrastruktūru un patīkamu futbola baudīšanu, sevišķi aukstajos mēnešos un lietainā laikā, otrkārt, futbols, tai skaitā izlases rezultātu dēļ un LFF skandālu dēļ, neskaitās stilīgs, treškārt, arī ļaudis ir izlepuši un labprātāk sēž siltos dzīvokļos pie datora vai TV, vai dodas uz kafejnīcu, bāru, kino, nevis 90 minūtes sēž ārā stadionā. Pie pirmā punkta ieteiktu klubiem 2020. gadā nodrošināt skatītājiem stadionos bezmaksas “Wi-Fi” – ko darīt, ja tādi laiki pienākuši.

Kāds ir Tavs viedoklis Virslīgas leģionāru jaunā limita jautājumā?

Manuprāt, Latvijas futbolistu kvantitāte būtiski samazināsies. Varbūt ne pirmajā gadā, bet pakāpeniski, kad vietējie spēlētāji būs apzinājušies realitāti. Tajā pašā laikā atlikušo spēlētāju kvalitātei vajadzētu augt. Katrā kārtā tie būs trīsdesmit un vairāk spēlētāji, kuri patiešām būs labākie – tie, kuri būs pārvarējuši augstāku konkurences latiņu, nekā tā ir šobrīd. Var, protams, diskutēt un zīlēt kafijas biezumos, vai viņi pārsvarā nebūs vārtsargi un centra aizsargi…

Ja par pašu procesu, kā tas notika, tad es neatbalstu tik krasas pārmaiņas tik īsos termiņos. Vispār neatbalstu straujus manevrus arī citās sfērās, ne tikai futbolā. Domāju, šai pārejai bija jānotiek pakāpeniskāk un līganāk. Citādi zināmā mērā sanāk spēles noteikumu mainīšana tās laikā.

Kā viens no argumentiem limita palielināšanai izskanēja fakts, ka latviešu spēlētāji ir pārmaksāti. Cik vajadzētu pelnīt spēlētājam Latvijā?

Ja par jau gataviem, nobriedušiem spēlētājiem, kuriem ir savas ģimenes, tad jāņem vērā, ka spēlētāja karjeras ir visnotaļ īsas, tāpēc arī algām nevajadzētu būt mazām. Manuprāt, tām būtu jābūt krietni augstākām par vidējo algu valstī. Taču šeit es vairāk runāju par ekonomisko sadzīves loģiku, jo tik labi nepārzinu tieši futbola algu tirgu un sagaidāmās izmaiņas pēc jaunā limita ieviešanas.

Vai ir kāda komanda Latvijā, kuru Tu īpaši atbalsti?

Nē, pārliecinoši saku, ka nav. Kad aktīvi iesaistījos žurnālistikā, tad, piemēram, 2012.-2014. gadā bija dažas komandas, kas man izteikti nepatika, jo bija acīmredzams, ka reizēm tās nodarbojas ne tikai ar futbola spēlēšanu, bet arī netīrām lietām. Uzskatu, ka šobrīd čempionāts ir pietiekami “veselīgs” un tīrs, tāpēc izteikti netīkamu komandu vairs gandrīz nav.

Labi, atzīšu, ka dažreiz, aizbraucot uz reģioniem, pieķeru sevi, ka neviļus nedaudz vairāk jūtu līdzi vietējai komandai. Tas ir tāds īslaicīgs efekts, kad sajūtu vietējo līdzjutēju skaļo un sirsnīgo atbalstu. Tai pašā laikā jau pēc dažām dienām varu būt citā spēlē, citā vietā un mazliet just līdzi šīs komandas pretiniekiem. Esmu emocionāls cilvēks, tāpēc patīk tādi emociju uzplaiksnījumi – tas palīdz izbaudīt futbolu un paturēt spēli spilgtākā atmiņā.

Pats nāku no Daugavpils, tagad dzīvoju Rīgā, bet īpašu piesaisti šo pilsētu komandām tiešām neizjūtu. Man vienmēr ir svarīgi, lai spēle ir aizraujoša un skatītāji jūtas apmierināti. Grūti popularizēt Virslīgu, ja spēles ir pelēcīgas ar viegli paredzamu iznākumu. Tāpēc arī priecājos, ja Virslīgā ir sensācijas.

Vai ir arī kāda citas valsts komanda, kurai īpaši seko līdzi?

Pēdējos gados neslēpju, ka man simpatizē Simeones šī brīža izveidotais Madrides Atletico modelis, kad klubs ar krietni mazāku budžetu ilgstoši spēj pretoties līgas grandiem Barcelona un Madrides Real. Mani piesaista šī stabilitāte un ilgtermiņa domāšana. Taču neesmu uzskatāms par īsto kluba fanu - ja Simeone aizies un spēles stils līdz ar viņu, tad arī mans atbalsts, visticamāk, izplēnēs. Eiropas futbola starmešu gaismā pārsvarā ir efektīvu uzbrukuma futbolu spēlējošie Barcelona, City, Liverpool, PSG, Real Madrid un tā tālāk un vismaz man tā ir gana, tāpēc kontrastam izbaudu Atletico pozitīvā nozīmē nejauko futbolu, kas šiem patmīlīgajiem grandiem vismaz mazliet pagandē dzīvi.

Kura ir Tava labākā futbola pieredze?

Šogad ļoti spilgtas emocijas noķēru FC Riga izbraukuma spēlē pret HJK Helsinki, kad pašās spēles beigās tika izrauta uzvara divu spēļu summā, tāpat arī FK Liepāja izbraukuma panākums pret Minskas Dinamo. Kad Tu redzi, cik pretiniekiem ir liels stadions, turklāt vēl pilns ar skatītājiem, kad vietējam klubam ir jūtami lielāks budžets un tik daudz darbinieku, kas mūsu klubiem pat sapņos nerādās, un atbrauc mūsu čaļi, kuri dzīvo un spēlē krietni askētiskākos apstākļos, un viņus apspēlē, tā ir neticama bauda.

Ja par Virslīgu, tad šogad spilgtas emocijas izbaudīju FK Liepāja jūlija spēlē pret FK Spartaks Jūrmala. Lija stiprs lietus, ārā tumšs, laukums apgaismots, rezultatīva spēle ar vairākiem neticami skaistiem vārtiem, nervozējošie Starkovs un Dzavetjēri, un visam kā odziņa, mājinieku izlīdzinājuma gols spēles kompensācijas laikā, kad uz maiņu nākušais Raivis Viļumsons panāca 2:2.

Ja spēle notiek tuvu mājām, tad ir grūtāk noķert šīs spilgtās emocijas. Tu aizej uz spēli un drīz vien esi atpakaļ mājās savā ikdienas rutīnā, atmiņas izplēn. Man tomēr patīk futbols tālumā - ļoti patīk gatavošanās izbraucieniem, plānošana, informācijas vākšana pa ceļam uz spēlēm, atmosfēra pirms un pēc spēles, mājupceļš, kad visu prātā “sagremot”… Veltīt visu dienu vienai futbola spēlei. Tam ir nozīme.

Starptautiskajā arēnā ir vairākas šādas spilgtas pieredzes. Pirmā bija manā pirmajā Eiropas čempionātā 2012. gadā. Pirmā spēle, ko apmeklēju – turnīra atklāšanas mačs Polija pret Grieķiju. Ierados stadionā pēdējā brīdī. Izejot pa šauru koridoru un pēkšņi nokļūstot stadionā… fantastiskā, poļu līdzjutēju sarīkotā, atmosfēra garantēja neaizmirstamas sajūtas, joprojām tirpiņas to atceroties. 2016. gadā Francijā mani aizrāva mazo nāciju fanātisms un līdzjušanas kultūra. Ziemeļīru dziesmas un albāņu līdzjutēju pūļi ar karogiem uz pleciem, bija neaizmirstami. Albāņi skūpstīja savu karogu un viņu acīs bija asaras – daudzi bija emigranti, kuriem šis bija īpašs ar dzimteni atkal savienošanās brīdis. Pasaules kausā Krievijā izceltu divas spēles. Pirmā Meksika pret Vāciju, kad meksikāņi pieveica tā brīža pasaules čempionus. Viņi to paveica skaistā stilā, zibenīgi kustinot bumbu starp Vācijas mašīnas spēlētāju līnijām. Otrajā spēlē starp Argentīnu un Franciju īpaši jāizceļ dienvidamerikāņu līdzjutēji, kuri spēles laikā sarīkoja īstu svētku karnevālu, un, kad Argentīna izvirzījās vadībā, visi iepriekš iegādātie dzērieni tika sviesti gaisā, sagādājot lokālu lietusgāzi.

Latvijā un citviet pasaulē aktīvi cīnās pret pirotehnikas izmantošanu. Kāds ir Tavs viedoklis par pirotehniku futbolā, tieši Latvijas kontekstā?

Kopumā esmu par pirotehnikas izmantošanu, bet tai jābūt kontrolētai un drošai. Pirotehnikai ir jābūt kvalitatīvai un vērstai uz vizuālā baudījuma radīšanu, nevis trokšņa vai kādu citu traucējošu faktoru radīšanu. Tas rada atmosfēru un ļauj izbaudīt futbolu citā līmenī.

Latvijas futbolam ir vajadzīgs jauns stadions? Kāds?

Šī brīža situācijā Skonto stadions ar atjaunotu infrastruktūru, tribīņu tuvumu laukumam, ģeogrāfisko novietojumu, ietilpību un vēsturisko vērtību, manuprāt, būtu ideāls variants, ja nav bažu par stadiona īpašumtiesībām un tamlīdzīgi. Mums nevajag lielu stadionu, bet tam jābūt kvalitatīvam, lai nav kauna to atrādīt starptautiskajā arēnā.

Kāds ir Tavs viedoklis par situāciju ap Latvijas izlases treneri?

Var jau būt, ka publicēšanas brīdī būs lielāka skaidrība par viņa nākotni, bet saskaņā ar man pieejamo informāciju, ir diezgan liela varbūtība, ka sadarbība ar Stojanoviču netiks turpināta. Varbūt, ka tā tam arī ir jānotiek, bet galvenais, lai argumentācija šāda lēmuma pieņemšanai būtu saistīta ar sportisko pusi, nevis naudu un izmaksām, kas man šķiet smieklīgi.

Ja par rezultātiem “Euro 2020” kvalifikācijā, tad trīs punkti arī ir mūsu objektīvās spējas šajā ciklā šādā grupā. Cita lieta, ka nevajadzēja būt tik daudz bezcerīgiem zaudējumiem. No citas puses pozitīvi, ka trīs punktus izcīnījām tieši cikla beigās.

Notikumi ap LFF?

Man nav tik daudz aizkulišu informācijas, tāpēc izteikšos filozofiski. Manuprāt, Indriksona un Mežecka laikā valdīja autoritatīvs režīms un pēc 2004. gada valdīja īsta stagnācija. Futbolā netika iesaistīti jauni cilvēki, netika domāts ilgtermiņā, netika pienācīgi sekots tendencēm Eiropas futbolā un tā attīstībā, un kopumā futbols kā spēle nebija LFF tā brīža cilvēku sirdīs. Es biju viens no tiem, kurš vēlējās panākt šī režīma maiņu un demokrātijas iedibināšanu. Tagad ir otra galējība – sauktu to par tādu mežonīgo demokrātiju, kad viens otru apspļauda, rada intrigas un tā tālāk. Acīmredzot ir jāpaiet laikam, lai futbola sabiedrība pierastu pie šīs brīvās demokrātijas, iemācītos to izmantot futbola, nevis savā labā. Tad attīstība un pozitīvas pārmaiņas neizpaliks.

Cik spēles esi šogad apmeklējis klātienē?

Diezgan ātri apjautu, ka šogad simts spēles nesavākšu, tāpēc vasarā pārtraucu skaitīt, bet, ja man jāsaka, tad es teiktu, ka tās ir 80 spēles gada ietvaros. 

Nav komentāru

Komentēt