Renārs Krīgers: "Futbols ir labākais darbs pasaulē”

Kā Tu sevi raksturotu? Kas Tu esi?

Parasti mēdzu jokot, ka esmu cilvēks, kurš sevi pārdevis futbola Dievam.

Esmu pozitīvā ziņā trakais. Cilvēks ar neizsīkstošu enerģiju un pozitīvu skatījumu. Dažreiz gan mana dedzība mēdz nospēlēt par sliktu, jo, ja esmu par kaut ko iededzies, tad tas var būt līdz kaulam. No sliktajām lietām ir ieradums nest darbu uz mājām. Futbols tā ierauj sevī, ka nespēju atrauties no darba, tāpēc ģimene mēdz ciest. Atbildēt uz e-pastiem gatavs esmu nakts vidū, agri no rīta, taču tas nav labi un ir bijušas negatīvas sekas tieši dēļ šādiem ieradumiem. Tāpēc šobrīd cenšos nedaudz sevi modificēt, lai negatīvos aspektus mainītu pozitīvajā virzienā. Noteikti pozitīvi vērtēju faktu, ka strādāju pēc principa - katrs nākamais pasākums, projekts vai jebkas cits ir jāuzlabo par vismaz pieciem, desmit procentiem. Brīžiem varu nedzirdēt apkārtējos, bet vadīties pēc savas intuīcijas, jo tā mani tikai retu reizi ir pievīlusi.

Kā pozitīvu faktu vēl varu minēt ārkārtīgi lielu vēlmi palīdzēt apkārtējiem, bet pēdējā laikā izkopju prasmi darboties pēc prioritātēm, lai būtu efektīvāks savā ikdienas darbā un viena no sastāvdaļām ir iemācīties pateikt arī nē. Šis tagad ir modē. (smejas)

Sevi raksturot man nepatīk, tāpēc man patīk Linkedin opcija, kur var dot profesionālas rekomendācijas citiem. Tur par mani var izlasīt vairākas tieši profesionālajā ziņā, un tām noteikti ir vislielākais spēks.

Tu esi ļoti aktīvs sociālajā vidē. No futbola sabiedrības vien retais Tevi nebūs pamanījis. Ko Tu vari pastāstīt par šo?

Kopumā nav jau tik traki.  Agrāk tur darbojos haotiskāk un emocionālāk. Simtiem reižu ir bijis tā, ka ilgu laiku cenšos uzrakstīt kaut ko, bet pēc tam to izdzēšu, tā arī nepublicējis. Smadzenēs jau izveidojies bloks, neturpināt kurināt ugunskuru. Jo internetā iekurināt ugunskuru var ļoti ātri. Cik atminos, tikai vienreiz dzīvē esmu publiski pāršāvis pār strīpu. Pirms pāris gadiem Twitter aizsāku asu diskusiju par to, kāpēc Brieža cīņa nav redzama televīzijā, tas bija laiks, kad Briedis tiešām bija katrā virtuvē. Tad arī saņēmu aizrādījumu no sava kolēģa Ilvara Koscinkeviča, ka es ar savu ekspresiju varu mest ēnu pār federāciju. Patiesību sakot, bieži aizdomājos par to, ka tieši šādu iemeslu dēļ daudz kas tiek noklusēts, un sabiedrība neuzzina to, ko varbūt vajadzētu. Kādu laiku man prasīja saprast, ja es ko rakstu, tad tas nav Renārs. Tas ir Renārs no LFF.

Vispār es joprojām mēdzu personīgi uztvert LFF veltītus pārmetumus publiskajā telpā. Cilvēkiem vajadzētu vairāk iedziļināties procesos, un, ja kāds kaut ko izdara nepareizi, tad jāsauc lietas un personas īstajos vārdos, nevis attiecināt uz visu organizāciju, kurā cilvēki 365 dienas gadā dzīvo futbolā un dara visu, lai tikai futbols Latvijā attīstītos.

Jebkurā gadījumā, ienaidnieku man nav un neatceros, kad un vai vispār tādi ir bijuši. Mana personība nav orientēta uz naidošanos, un es redzu visus nākam. Tā kā, ja ir kāds, kurš domā, ka man par kādu nav labas domas, tad noteikti kļūdās. Nedomājiet citu vietā.

Kādas ir Tavas attiecības ar sportu?

Tēvs amatieru līmenī labi spēlēja tenisu, tāpēc diezgan loģiski, ka jau agrā bērnībā vecāki mani sūtīja tenisā, kur mans treneris bija Anda Juškas tētis Jānis. Man bija visnotaļ atzīstami rezultāti, un, kā atzina treneri, tad biju krietni virs vidējā. Bērnības slinkums noveda pie tā, ka teniss tika pamests. Iekšēji varbūt citreiz esmu to viņiem pārmetis, ka, iespējams, pārāk maz mani motivēja un stūma uz priekšu, ka pārāk viegli padevās. Centīšos šo kļūdu nepieļaut ar savu dēlu. Vecākiem savi bērni ir jāatbalsta un krīzes brīžos jācenšas nomotivēt. Bet no visiem to nevar prasīt, jo katrs esam unikāls. Vēl šodien atceros Lielupes treniņus, grūtos krosus apkārt kortiem, kā arī braucienus līdzi tēvam uz turnīriem, kur biju spiests viens pats bumbot pret sienu. Vēlāk sekoja florbola attīstības posms, savulaik kopā ar draugiem aizsākām florbola kustību Babītes novadā 2000. gadu sākumā. Man personīgi tas sakrita ar kārtīga tīņa problemātikas laiku, un sports manī beidzās tā īsti nemaz nesācies. Savukārt vidusskolā es biju ļoti nesportisks un pat mēdzu bastot sporta stundas. Tagad es saprotu, ka tā bija idiotiskākā rīcība un kļūda, kādu tajā laikā varēju pieļaut, bet toreiz bija svarīgākas lietas. Tagad ikdienā maksāju naudu, lai varētu sevi uzturēt fiziskajā formā un būt emocionāli un fiziski gatavs veikt savas ikdienas gaitas.

Šobrīd tēvs ar manu māsu braukā pa Eiropu un piedalās starptautiskos krosmintona (sporta veids pa vidu tenisam un badmintonam) turnīros. Māsa savos 14 gados Latvijā ir pārliecinoši labākā, bet pasaulē stabili turas TOP 3 un sāk par sevi runāt arī pieaugušo disciplīnā. Arī tēvs regulāri iegūst godalgotās vietas dažādos starptautiskos turnīros. Viņam noteikti tenisa pagātne ir priekšrocība. Kas interesanti, kopš tēvs vēl aktīvāk sāka nodarboties ar sportu savos 55 gados, es redzu, cik jaunāks viņš paliek. Arī futbolā ir pētījums, ka aktīvs pensionārs var būt daudz veselīgāks par nesportisku trīsdesmitgadnieku. Attīstītākajās futbola valstīs strauji attīstītās walking football, kas ir atpūtas sporta veids pensionāriem, neļaujot tiem strauji novecot. Tas reāli strādā, bet sabiedrībai līdz tādam līmenim ir jāattīstās.

Savukārt mammai hobijs ir numeroloģija, un viņa bija ļoti labi pazīstama gan ar Anatoliju Kreipānu, gan Valdi Valteru. Tieši šīs pazīšanās man ļāva redzēt sportu no aizkulisēm jau bērnībā. Atceros, kā Kreipāns mani paņēma līdzi Daugavpilī uz spīdveju, Ķegumā un motokrosu un pirmo reizi uz Skonto stadionu. Interesanti, ka Brocēnu komanda, kas kļuva par Latvijas čempioniem, tika sastādīta tieši pēc numeroloģijas principiem. Katrs spēlētājs un komandas savstarpējās spēlētāju mijiedarbības bija tieši veidotas pēc numeroloģijas metodēm, kas nostrādāja reāli dzīvē. Zinu, ka daudzi šo visu uzskata par pilnīgāko murgu, tomēr, vismaz ko es zinu, tie, kuri ir aizgājuši, savas domas maina. Tā kā, pirms kaut ko kritizēt, ir pašam jāpārbauda.

Dzimtā slavenākais sportists noteikti ir manas vecvecmāmiņas māsas dēls Juris Silovs, kurš pagājušajā gadā devās aizsaulē. Juris bija elites vieglatlēts, kurš Minhenes Olimpiskajās spēles izcīnīja sudraba medaļu, bet Monreālā bronzu. Par mūsu saistību neviens nezina, pat ne mani tuvākie draugi, līdz ar to, šī laikam ir pirmā reize, kad par to stāstu publiski. Nezinu, kāpēc šo biju turējis savā ģimenes pūra lādē. 

Atgriežoties pie futbola, lielā futene manā dzīvē ienāca 2003. gadā, kad Latvijā bija sacelta visnotaļ liela ažiotāža, un spēles sāku vērot arī es. Tas tā aizrāva, ka no 2005. gada vairs neesmu izlaidis nevienu mājas spēli. Savā ziņā, varu teikt paldies personīgi Mārim Verpakovskim, dēļ kura arī iekritu futbola atvarā.

Kā nokļuvi LFF?

Es strādāju privātajā sfērā un jutu, ka neesmu atradis savā dzīvē īsto vietu un esošajā darbā biju pilnībā sevi izsmēlis. Nebija dzirksts. No rīta pamosties bija grūti tikai tāpēc, ka jāiet uz darbu.

2013. gadā Facebook pamanīju konkursu uz attīstības speciālista vietu, un es pieteicos. Pēc pāris nedēļām no Edgara Pukinska saņēmu uzaicinājumu uz interviju. Tajā laikā pat nezināju, kas viņš tāds ir. Pēc saņemtā e-pasta googlēju viņa vārdu, lai saprastu, ar ko būs jātiekas. Vēlāk, jau saņemot aicinājumu iepazīties ar nosacījumiem, man jau bija vienalga – es zināju, ka pieņemšu šo darbu, jo tāda iespēja var būt tikai vienreiz mūžā.

Darbs iesākās spraigi, un paldies Edgaram Pukinskam un Dainim Kazakevičam, kuri mani, zaļu gurķi, ņēma līdzi, ļaujot salīdzinoši īsā laikā iepazīties ar visiem biedriem un Latvijas futbola reālijām. Tas bija galvu reibinošs iesākums, un joprojām to atceros ar vispozitīvākajām atmiņām.

Ko es varu pateikt par Latvijas futbolu? Mums ir milzīgs potenciāls. Futbolā tiešām ir ārkārtīgi gaiši un gudri cilvēki. Vienīgais, ko mēs līdz šim neesam mācējuši, ir šos visus cilvēkus reāli saliedēt. Kad sāku strādāt ar biedriem, tas ļāva man iepazīt katra reģiona, katra kluba, katra cilvēka vajadzības. Vēlāk manas funkcijas un pienākumi mainījās, un tieši Edgars bija tas, kurš deva man lielu uzticības kredītu, kā arī brīžiem piebremzēja manus uzņemtos apgriezienus, lai neatsistos pret sienu. Viņu savā ziņā uzskatu par savu futbola tēvu un saku lielu paldies par to, kā un kādā veidā viņš mani novietoja uz futbola ceļa.

Visus šos sešus gadus kopš esmu futbolā katru rītu mostos ar vēlmi braukt uz Grostonas ielu. Neticama sajūta.

Pastāsti, kā attīstījusies Tava karjera LFF?

Sāku kā attīstības speciālists, vēlāk kļuvu par futbola attīstības nodaļas vadītāju, un tagad esmu mārketinga nodaļas vadītājs. Mani visu laiku nepameta sajūta, ka vēlos izpausties radoši, bija vēlme augt un attīstīties. Droši vien to varētu saukt par karjeras gēnu. Protams, neizsīkstoša vēlēšanās futbolu padarīt arvien labāku katru dienu man bija kabatā.

Ja paskatāmies globālāk, tad mārketinga pozīcija vēsturiski LFF ir bijusi diezgan sarežģīts lauciņš, un kopš 2014. gada zem dažādiem amata nosaukumiem šajā jomā strādājuši, šķiet, pat 5-6 cilvēki. Visus šos gadus biju tam visnotaļ pietuvināts un jutu, ka tas ir tas, kas man patīk, ka tā ir joma, kur varu izpausties un dot savu pienesumu. Šķiet, ka arī vadība saprata, ka mana personība atbilst šai jomai, tādēļ arī saņēmu piedāvājumu pamēģināt.

Jaunu grūdienu savā personīgajā izaugsmē ieguvu 2016. gadā, kad LFF mani nosūtīja uz apmācībām. Nākamajā gadā jau pēc manas iniciatīvas sarīkojām CFM (Certificate in Football Management) kursus Latvijā, kurus noorganizējām patiešām augstā līmenī. Šis viss man deva iedvesmu turpināt un šogad absolvēju nākamo UEFA izglītības līmeni – DFLM (Diploma in Football Leadership and Management). Šī starptautiskā pieredze dod nepārvērtējamu uzrāvienu, idejas un vēlmi strādāt vēl vairāk un intensīvāk.

Pateicoties visam jauniegūtajam, esmu uzkāpis uz izglītības dzīslas un nemitīgi meklēju ceļus sevis izglītošanai un attīstīšanai. Nesen sāku pētīt, kur varētu studēt maģistrantūrā. Pat zinu tēmu. Tā noteikti būs par nesenajiem politiskajiem procesiem Latvijas futbolā. Tas tiešām ir pētniecības vērts.

Kā politiskās peripetijas un vadības maiņas ietekmēja LFF darbu?

Skaidrs, ka šī spriedze ap federāciju sasaista darbiniekus, un bieži nākas strādāt ne gluži tajā virzienā, kurā vajadzētu. Kā pozitīvu aspektu varu minēt, ka, neskatoties uz to, kas notika, mēs spējām profesionāli turpināt darbu. Iekšēji izveidojām darbinieku sapulci, kur vienojāmies strādāt profesionāli un izturēt politisko spiedienu. Rūpējāmies par to, lai procesi neapstātos un centāmies turēties pie kursa un mērķiem, kas tika nosprausti gada sākumā. Detalizētāk komentēt noteikti nebūtu pareizi, jo neesmu tiesīgs par to publiski runāt. Taču es ticu, ka viss, kas ar mums apkārt notiek, agri vai vēlu novedīs pie pozitīva iznākuma. Pasaule ir uzbūvēta tieši tā.

Lielākam izrāvienam noteikti traucē sportiskie rezultāti, politika, publiskā veļas mazgāšana un citas negācijas.

Kādi ir Tavi pienākumi LFF?

Tie ir vairāki. Manā pārziņā ir futbola biznesa puse, darbs ar sponsoriem un zīmolu attīstīšana, digitālie risinājumi un kampaņas, iesaiste izlases spēļu organizēšanā. Šajā sarežģītajā laikā ļoti daudz laika paņem tieši darbs ar jau esošajiem sponsoriem, darbs pie tā, lai saglabātu jau izveidotās attiecības. Biznesa kluba atjaunošana jaunā konceptā ļauj nemitīgi uzturēt pozitīvas attiecības ar partneriem. Šis gads bija ļoti nozīmīgs, jo beidzot skaidri nodefinējām savus futbola produktus, ar ko arī ejam pie potenciālajiem atbalstītājiem. Atbalstītāji šodien paši nenāk. Tie tiešām ir jāmeklē, un šis process ir laikietilpīgs, jo ikvienam uzņēmumam ir sava stratēģija, valde, budžeta plānošanas principi un arī savs skatījums uz dažādiem procesiem. Šis periods noteikti nav bijis viegls, komunicējot ar uzņēmumiem, dēļ sportiskajiem rezultātiem, politiskajām cīņām un negācijām.

Vēl ir arī darba radošā puse, kad organizējam dažādus pasākumus - izlašu spēļu koncepts, skatītāju iesaiste, daudz tehniskās lietas. Nesen noslēdzām pilnībā COMET (sacensību vadības sistēma) sistēmas ieviešanu, kas bija laikietilpīgākais, sarežģītākais un lielākais tehniskais projekts Latvijas futbolā.

Lielu atzinību (UEFA Grassroots Awards sudraba apbalvojums) saņēma Tavs projekts Karaļa asaras. Kā radās šī doma? Pastāsti nedaudz par pašu projektu?

Karaļa asaras bija mana ideja, bet projekts netaptu bez labās komandas – Aivars Baranovs (Mildas laiks) visu uzzīmēja, Roberts Vīksne to visu animēja, Ilvars Koscinkēvičs laboja manas latviešu valodas nepilnības un palīdzēja ar projekta nonākšanu televīzijā. Tas sakrita ar posmu, kad biju ļoti aktīvs futbola turnīru organizēšanā, un sapratu, ka šī vecāku uzvedības problēma ir ļoti aktuāla, un tā tas ir visā pasaulē. Vēlējāmies izveidot materiālu, kuru klubi varētu izmantot darbam vecāku izglītošanai. Paldies Armandam Pučem un Valdim Valteram, kuri raidījumā Hattrick to visu parādīja, akcentēja problemātiku, tādējādi nogādājot šo ideju plašākām tautas masām. Ņemot vērā, ka šī problēma ir aktuāla arī citviet pasaulē, tad izsūtījām šos materiālus arī citām federācijām visā pasaulē ar pavadvēstuli, ka viņi drīkst bez atlīdzības šos materiālus izmantot un mēs priecāsimies redzēt šo projektu citā pasaules malā, kādā citā valodā.

Arī "Vilku kampaņa" saņēma UEFA atzinību?

Jā, un tas nebija tāpat vien. Nāciju līga bija iespēja federācijām izpausties un veidot šo tēlu pašiem. Pie mums viesojās UEFA pārstāvji, kuri atzina, ka tas, kā mēs organizējam spēles, tas, kādu tēlu radām, un cik viss ir augstā līmenī noorganizēts, būtu ņemams par pamatu un rādāms citām federācijām kā piemērs. Latvija vispār izceļas uz Eiropas fona ar prasmi kvalitatīvi organizēt tieši izlašu pasākumus. Ja UEFA būtu balva par labāko spēļu organizāciju, tad nešaubos, ka mēs būtu kā minimums nominēti. Kolēģi Maksims Raspopovs un Aļesja Hodakovska šajā ziņā ar savu pieeju ir pacēluši tik augstu latiņu, ka pārējie kolēģi ar lielu kaifu iesaistās izlašu spēļu organizēšanā. Lai arī mājās esam vairākas stundas pēc tiesneša finālsvilpes, tomēr ir laba gandarījuma sajūta par izdarīto. Ja vēl rezultāti būtu pozitīvi... Man izlašu spēļu dienas ir milzīga bauda, jo redzēt to visu sarežģīto, reglamentēto mehānismu no iekšpuses ir visīstākā privilēģija.

Par balvu vairāk lasīt:

https://www.uefa.com/insideuefa/about-uefa/news/newsid=2579349.html

Kā radās šī jaunā zīmola ideja? Kurš bija iniciators? No kurienes finansējums?

Šī iniciatīva un viss finansējums nāca no UEFA puses. 2014. gadā, kad Mārketinga vadītājs bija Normunds Malnačs, tika sasaukta spontāna sapulce un rādīta prezentācija par jaunu zīmolu un identitāti. Tad Normunds aizgāja no federācijas un kādu laiku bija klusums, līdz saņēmām ziņu no UEFA, ka tiek rīkota darbnīca (workshop) jaunas identitātes veidošanai. Šajā darbnīcā piedalījās UEFA pārstāvji, mēs un UEFA sadarbības aģentūra no Polijas (Penceo), kas strādājusi ar vairākiem TOP futbola klubiem. Tika veidota diskusija par to, kādu izlases identitāti vēlamies redzēt. Galvenais mērķis bija nodalīt izlases zīmolu un tēlu no federācijas. No vienas puses, tas ļautu veidot jaunu stāstu, no otras puses ļautu pasargāt izlasi no negācijām, ja tās gāztos pār federāciju.

Pirmajā posmā par pamatu tika dots esošais ģerbonis un mūsu uzdevums bija pateikt, ko mēs nevēlamies, pēc tam mums rādīja dažādus elementus un aicināja izvēlēties to, ko mēs patiešām vēlamies. Pēc ilgstoša procesa beidzot nonācām pie rezultāta, bet tā kā nebija piemērots brīdis jeb zīmīgu notikumu, tad tas tika nolikts malā.

Gāja laiks, parādījās Nāciju līga, tika rekonstruēts Daugavas stadions, nomainījās vadība, tie bija gana spilgti notikumi, kas mums ļāva noticēt, ka šis ir tas īstais brīdis šo visu celt gaismā.

Sapratām, ka šim visam apakšā ir nepieciešams stāsts, tādēļ vērsāmies pie deputātes un valodnieces Janīnas Kursītes – Pakules ar lūgumu palīdzēt. Viņa mums uzzīmēja visus latviešu ornamentus, kuri varētu ietvert sevī visas tās vērtības, kuras vēlamies iedzīvināt izlasē. Šajā brīdī arī parādījās ideja par vilku tēmu, Latvijā sastopamu dzīvnieku, kuram piemīt mums nepieciešamās īpašības – turēšanās barā, vecākie apmāca un aizsargā jaunākos utt. Nebija tā, ka vienkārši kādam ienāca prātā un viss. Mēs reāli lasījām dabas grāmatas, cītīgi pētījām un guvām apstiprinājumu, ka tas ir tas, ko vēlamies. Paralēli tam veicām arī aptauju izlases spēlētāju vidū, kuri apstiprināja mūsu domas, ka Latvijas kontekstā tieši vilks ir īstā izvēle.

Izlases zīmols mums jau bija izveidots iepriekš sadarbībā ar Penceo un UEFA, atlika izveidot fanu zīmolu, tāpēc nodevām šo informāciju vienam latviešu māksliniekam Eduardam Balodim, kurš izlases ģerbonī ievietoja vilku un radīja šos grafiskos elementus. Tā tapa fanu zīmols.

Paldies Kasparam Gorkšam, kurš nenobijās, un, saskatījis iespēju komunikācijā ar bērniem, ļāva šim stāstam materializēties. Diemžēl izlases vājais sniegums un politiskā situācija nospēlēja par sliktu, un tas nepelnīti ieguva tādu negatīvu pieskaņu. NBA vai NHL komandu zaudējumos tak neviens nevaino maskotus? Tajā pašā laikā varam novērot, ka bērniem šis Vilks patīk, un nemitīgi saņemam zvanus ar lūgumiem aizsūtīt Vilku uz skolu vai bērnudārzu, un mēs bezmaksas arī to darām.

Mēs vēlējāmies mainīt latviešu futbola vērošanas tradīcijas, būt tuvāk faniem un aicināt viņus ierasties vienu, varbūt pat divas stundas ātrāk pirms spēles. Radījām fanu zonu, kas šobrīd ir neatņemama sastāvdaļa mājas spēlēs.

Atgriežoties pie izmaksām, tad, kā jau minēju, paša zīmola izveidi iniciēja un finansēja UEFA. Mūsu papildizdevumi bija maksa dizainerim par fanu zīmola izveidi, maskota uzšūšana un komunikācijas materiālu izveide, kuri būtu jāveido ar vai bez jaunā zīmola. Šodien vienīgā izmaksa ir uzturēt Vilka maskotu, ko ikdienā veic, varētu teikt, vienīgais profesionālais talismans Latvijā.

Šogad varējām Tevi manīt arī kameras otrā pusē, veidojot videoblogus. Kā veicas ar šo projektu? Vai ir kas jauns, ko grasāties realizēt tuvākajā laikā?

Tas sākās pavisam nejauši. Rīkojām vēsturisko U19 Eiropas čempionāta finālturnīru telpu futbolā Arēnā Rīga, bija jau sarunāts cilvēks, kurš to darīs, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņš netika, un steidzami vajadzēja atrast aizvietotāju. Kā jau man raksturīgi, ņēmu grožus savās rokās, sanāca pirmajai reizei diezgan labi, saņēmu daudz pozitīvu atsauksmju, kas deva iedvesmu kādreiz arī šo turpināt. Tad arī nāca aicinājums no sieviešu nacionālās futbola izlases spēlētājām uztaisīt līdzīga satura materiālu par sieviešu futbolu, tādēļ devos līdzi izlasei uz Liepāju, kur nodzīvoju kopā ar meitenēm divas dienas. Manuprāt, sanāca ļoti labs materiāls un pirmo reizi Latvijas sieviešu futbola vēsturē bija tāda iespēja pasekot meiteņu ikdienai.

Redzēt no malas to, kā meitenes pieiet futbolam, cik ļoti viņas mīl to, ko dara, un kā pārdzīvo, bija ļoti emocionāli. Pašam bija interesanti, ka pēc zaudētās spēles pret Slovākiju, iekāpjot autobusā, lai atvadītos, es reāli apraudājos. Autobusā bija pilnīgs klusums, visas meitenes sēž ar asarām acīs, es kaut ko mēģinu viņām pateikt, un tad tās asaras. Tā kā, oficiāli futbolā esmu raudājis! Ceru, ka vēl kādreiz būs iespēja veidot līdzīga satura video.

Ja runājam par turpmākajiem darbiem, tad pašlaik varam novērot, ka lielākā daļa auditorijas mūs sasniedz caur dažādām viedierīcēm, tāpēc strādājam pie tā, lai varētu izveidot arī LFF aplikāciju. Tā mums ļautu sasniegt auditoriju daudz ātrāk un efektīvāk.

Finiša taisnē ir arī Latvijas futbola Virslīgas digitalizēšanas projekts, kad beidzot digitāla formā viegli un pārskatāmi varēsim aplūkot protokolus no 1992. gada. Tas dos papildus iespēju veidot statistiku un stāstus par Virslīgu un tās spēlētājiem.

Pagājušajā gadā pabeidzām arī nacionālās izlases spēļu protokolu ievadi. Bija interesanti apskatīt katru vēsturisko spēli, redzēt, kā laika gaitā mainījās spēlētāji un kā cauri grūtajiem laikiem Latvija spēja turpināt attīstīt savu kājbumbas prasmi. Savā galvā domāju, ko futbols nozīmēja tiem vīriem, cik daudz viņi sitās par tikko atjaunoto Latviju un karogu. Un, starp citu, Latvijas futbola izlase pat ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs Parīzē. Lai arī tur tiešām tikai, piedalījās. (smejas)

Ir žēl, ka citreiz viss ir komercializēts līdz saknēm un nav iespējams iemūžināt daudzus procesus. Šo gadu laikā, ja varētu par visu pastāstīt, tiešām varētu uzņemt labu filmu.

Cik ļoti Tu seko līdzi futbolam? Šķiet, ka esmu redzējis Tevi tikai LFF rīkotajās sacensībās, bet Virslīgas spēlēs Tevi neatceros manījis?

Futbols ir visa mana dzīve. Ja runājam par Virslīgu, tad tā bieži ir brīvdienās, un, ņemot vērā, ka esmu darbaholiķis, tad vismaz šīs brīvdienas cenšos veltīt ģimenei. Tas arī ir iemesls, kādēļ sanāk mazāk laika stadionos pavērot arī Virslīgas spēles, kas gan nenozīmē, ka es tai nesekoju. Centos braukt uz visām Eirokausu spēlēm. Pagājušajā vasarā sieva uzdāvināja Xbox, jo viņa zināja, ka ik pa laikam man gribējās uzspēlēt FIFA videospēli, tagad, protams, esmu laimīgs redzēt Latvijas futbola izlasi iekš PES2020 un cenšos pielāgoties šai spēlei.

Bet savu sievu Agnesi citreiz arī paņemu līdzi uz kādu Latvijas virslīgas spēli. Pagājušajā gadā arī viņa beidzot noķēra lielo futbola kaifu, kad ar savu auto devāmies mazā roadtripā uz Kaļiņingradu. Simtreiz labāk apmeklēt šādu pasākumu, nekā kādu koncertu vai citu publisko pasākumu.

Ko Tu vēlētos nobeigumā visiem novēlēt?

Novēlu saprast, ka strādāt futbolā nozīmē labākais darbs pasaulē. Iedomājieties, cik miljoniem cilvēku būtu gatavi atdot visu, lai tikai nokļūtu tik tuvu futbolam, cik tuvu esam mēs visi kopā. Katru gadu rokas stiepiena attālumā būt klāt labākajiem pasaules futbolistiem, regulāri komunicēt un darboties ar savas valsts izlasi, katru gadu realizēt idejas, lai futbols attīstītos un paliktu arvien labāks un vēl un vēl. Šim ir jābūt kā mantrai, lai vienmēr skanētu galvā.

Noteikti gribu vēl visiem novēlēt būt saliedētākiem un uzticēties viens otram.  Jo mums ir viss, lai būtu labāki. Mums ir enerģiski un darboties griboši cilvēki, talantīgi jaunie futbolisti, nemitīgi augoši rādītāji visos segmentos – reģistrētie futbolisti, treneri, tiesneši, mazie klubi. Šis tiešām ir mūsu izrāviena laiks un es ticu, ka drīzumā mēs būsim zirgā, nē, bet vilkā!

Paldies arī Tev, Mārtiņ, ka attīsti šo projektu! Neapstājies un turpini iepazīstināt ar futbola cilvēkiem. Mums viņu ir tiešām daudz.

Nav komentāru

Komentēt