Aigars Rostovskis: "Man ir viedoklis par daudzām lietām…"

Kas Jūs esat, kā stādāties priekšā?

Viss ir atkarīgs no auditorijas. Ja tas ir oficiāli un vairāk saistīts ar darbu, tad tās ir trīs lietas: LTRK prezidents, Biznesa augstskolas Turība īpašnieks un Junior Achievement Latvija padomes priekšsēdētājs. Tas lieliski akcentē virzienus, kuros darbojos – bizness un sabiedriskais darbs, lai uzlabotu biznesa vidi, lai palīdzētu uzņēmējiem, un, lai gatavotu jaunos biznesa cilvēkus. Ja runājam cilvēciskākā dimensijā, tad esmu brīvs un uzņēmīgs cilvēks, kurš bez jebkādiem priekšrakstiem cenšas pats veidot savu dzīvi, un man svarīgās lietas virzīt sabiedrībā. Sports ir viena no tām.

Kā sākās jūsu futbolistu gaitas?

Mēs bijām ļoti sportiska ģimene, un īpašu vietu ieņēma tieši futbols. Mans tēvs, Zigmunds Rostovskis pat bija PSRS izlases kandidāts, bet astoņpadsmit gadu vecumā pārplēsa krusteniskās saites. Medicīna tolaik nebija tik augstā līmenī un tā tas futbols arī beidzās. Tad bija laiks hokejā, un atgriešanās futbola laukumā jau kā tiesnesim. Arī tur neiztika bez panākumiem, un, ja nekļūdos, tad astoņdesmit sestajā gadā pat tika atzīts par Latvijas labāko tiesnesi.

Atgriežoties pie stāsta par mani, tajā laikā mēs dzīvojām Mežciemā. Sanāca tā, ka mums blakus mājā dzīvoja Artrūra Zakreševska tēvs, kurš trenēja komandu, kura savus treniņus aizvadīja pie tagadējās LSPA. Mans piecus gadus vecākais brālis tur sāka spēlēt, un mēs ar tēvu devāmies uz treniņiem un spēlēm. Tā arī neizbēgami futbolu iemīlēju arī es.

Ceturtajā klasē mēs pārcēlāmies uz centru, un tas sakrita ar laiku, kad bija iespēja uzsākt treniņus. Rīgas futbola skola bija ģeogrāfiski vistuvāk, tāpēc arī izvēlējāmies to.  Pirmais treneris bija Ilmārs Liepiņš, tad pēc reorganizācijas nonācu Jāņa Ģiļa pakļautībā. Vēlāk mūsu grupu pārņēma Viktors Ņesterenko, pie kura arī nospēlēju līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Bijām ļoti spēcīga komanda, uzvarējām gan Latvijas čempionātus, gan spartakiādes. Latvijā bija tikai pāris komandas, kuras varēja ar mums konkurēt, piemēram Daugavas sporta skola, kurā manā pozīcijā spēlēja Vitālijs Astafjevs. Ar Vitāliju vēlāk kopā uzspēlēju arī izlasēs.

Kāpēc iemīlējāt tieši futbolu? Kas ir tas, kas tajā aizrauj?

Bērns ir kā balta lapa, un gatavs visām lietām. Sākumā iemīlēju šo sporta veidu caur tēvu un brāli, bet vēlāk jau sāku apzināties arī tās citas lietas. Futbols ir komandas spēle, un es esmu komandas cilvēks, tā atbildības sajūta, attiecības komandā, kopīgi izbraucieni. Futbols ir kā māksla, kā dzīvesveids.

Vai šīs iemaņas ir noderējušas dzīvē?

Pilnīgi noteikti, šī prasme strādāt komandā, grūtie treniņi nežēlīgos apstākļos, treneru maiņas. Tas ir labs rūdījums.

Kāpēc nekļuvāt par profesionāli?

Dzīvē ir jāspēj nolasīt signālus no augšas, no kaut kā augstāka. Es sapratu, ka futbolā iegūtās prasmes un zināšanas man noderēs turpmākajā dzīvē, bet tas gluži nav mans ceļš. 15-16 gados man sākās traumas un vajadzēja izšķirties. Jutu, ka šī joma man tā kā “vērās ciet”, un arvien lielākas iespējas parādījās biznesā.

Ar ko kopā spēlējāt?

Gadu gaitā ir sanācis uzspēlēt ar daudziem pēc tam futbola aprindās plaši pazīstamiem cilvēkiem, piemēram ar Gintu Gili, Aleksandru Glazovu, Vladimiru Ivanovu, kurš pēc tam vēl Krievijas premjerlīgā spēlēja, ar Karašausku, Troicki, brāļiem Sproģiem Dzintaru un Haraldu, Vitāliju Teplovu. Nedaudz arī ar Zemļinski kopā ir spēlēts. Patiesību sakot, pie Ņesterenko sanāca trenēties ar vairākiem mūsu futbola zelta paaudzes pārstāvjiem kā Artūru Zakreševski, Valentīnu Lobaņovu, Vitāliju Astafjevu un Andreju Piedelu.

Piecpadsmit gadu vecumā spēlēju arī Celtniekā starp pieaugušajiem. Tur bija tādi uzvārdi kā Anašins, Pukijanskis, Davidovs, Simoņenkovs un citi.

Kurā pozīcijā Jūs spēlējāt?

Pamatā spēlēju centra pussarga pozīcijā, bet esmu spēlējis arī kreisā aizsarga pozīcijā.

Kura ir Jūsu mīļākā komanda, spēlētājs?

Noteikti AS Roma un Frančesko Totti. Vairāk uzmanību pievēršu tieši spēles veidotājiem, kā Platinī, Maradona, Zidāns u.c.,bet, ja runājam par aktīvajiem spēlētājiem, tad tā uzreiz prātā neviens nenāk.

Kā un kāpēc nonācāt uzņēmējdarbībā?

Man ļoti svarīga ir brīvība. Es zināju cik daudz tajā laikā pelnīja futbolisti, arī tie, kuri tika uz ārzemēm, un uzņēmējdarbība spēja piedāvāt to pašu, tikai bez stingri noteikta darba laika.

Sākās viss ar vēlmi būt brīvam. Tirgojām lietussargus, televizorus, ledusskapjus, valūtu, degvielu. Darījām visu, lai nopelnītu. Veidojās paziņu loks, un tā soli pa solim devos uz priekšu, līdz 1992. gadā sapazinos ar Juri Birznieku, ar kuru arī visilgāk kopā nostrādāju.

Kāda ir uzņēmējdarbības panākumu atslēga?

Runā, ka uzņēmēju gēns ir pieciem procentiem no sabiedrības. Es gan domāju, ka neietilpstu šajos piecos procentos, jo padomju laikos ar džinsām pie Laimas pulksteņa netirgojos. Mans galvenais dzinējspēks bija vēlme pēc brīvības. Uzņēmējam ir jābūt mērķtiecīgam un pacietīgam. Katru rītu celies un dari, dari, dari. Uzņēmēju no pārējās sabiedrības atšķir viena lieta – gatavība uzņemties risku. Un veiksmīgie uzņēmēji spēj identificēt adekvātu risku no pārdrošības.

Kāpēc tieši izglītības joma? Šī noteikti nav primārā uzņēmēju izvēle?

Tagad varu droši apgalvot, ka izglītība ir manā sirdī, bet pirms tam man par to nebija ne jausmas, un šeit atkal gribas atsaukties uz kaut kādiem signāliem no kosmosa. Virzoties pa dzīvi, Tev rodas daudz dažādu situāciju, un tad ir jautājums, vai Tu tās “nolasi” un izmanto, vai nē. Sākumā izglītībai nebiju ne tuvu, bet kārtis salikās tā, kā salikās. Viena liktenīga satikšanās, otra…

Ja sākumā tas viss bija naudas dēļ, gribējās brīvību, mašīnu, dzīvokli, tad tagad šie materiālie mērķi ir izbaudīti, un klāt nākusi vēlme padarīt pasauli un Latviju labāku. Sāku kā mazākuma daļu akcionārs un tagad esmu vienīgais īpašnieks. Esmu izveidojis komandu, ar kuru esam gājuši caur uguni un ūdeni. Pašlaik viss rit savu gaitu, un mana iejaukšanās ir nepieciešama vien stratēģisko mērķu izlemšanai, tāpēc man ir laiks spert nākamo soli, un investēt savu laiku sabiedriskās aktivitātēs – LTRK, JAL un citur.

Kā nonācāt līdz savam pirmajam miljonam?

Tas bija kā mērķis, kā uzstādījums un sportiskais dzinulis. Formāli atzīmēties šajā sarakstā varēju tad, kad kļuvu par Turības vairākuma akcionāru. Pēc tam jau nauda ir tikai līdzeklis, nevis mērķis.

Kuri bija šie stratēģiski pareizie, svarīgie lēmumi Turības veiksmes stāsta izrāvienam?

Sākumā ļoti daudz kas bija atkarīgs no apstākļu sakritības. Mēs bijām vairāki jauni puiši, kuri centās šo lietu uzsākt. Pirmie pāris gadi bija ļoti grūti un liela daļa “noleca” jau pašā sākumā.

Uzņēmumiem ir vairāki attīstības cikli un nedrīkst nokavēt to brīdi, kad ir jāveic nākamais izrāviens. Turības gadījumā šie izrāvieni ir bijuši trīs. Viss sākās 1993. gadā, kad uzņēmām simts studentus, no kuriem iekasējām desmit tūkstošus. No tās naudas pat nevarēja nosegt apkures rēķinus. Pirmā iespēja nopelnīt radās tad, kad valsts izveidoja programmu bezdarbnieku pārkvalificēšanai. Visu nopelnīto mēs ieguldījām atpakaļ – reklāma, telpu atjaunošana utt. Sāka pieaugt vietējo studentu skaits, un tas arī bija otrais izrāviens. Augstākais punkts bija nepilni septiņi tūkstoši studentu.

2004. gadā Juris izteica vēlmi izstāties. Es pārņēmu vadību un sapratu, ka vietējā tirgus kapacitāte ir izsmelta, un, ja neko nedarīsim, tad studentu skaits tuvākajos gados dramatiski kritīsies. Mans pirmais nopietnais lēmums bija nosprausts mērķis doties eksportā. Pirmie trīs četri gadi bija tīrā naudas dedzināšana. Simts tūkstoši gadā. Pēc tam tas sāka nest atdevi un pašlaik ienākumi no eksporta ir apmēram divi miljoni gadā. Šis tirgus ir bezgalīgs, un nu jau esam nonākuši līdz situācijai, kad varam būtiski celt kvalitātes latiņu. Varam izvēlēties, kuru ņemt, kuru ne.

Kā nonācāt biznesa klubā?

Man ir ļoti senas un labas attiecības ar Jāni Mežecki. Kopā braucām uz izlases spēlēm, un Jānis mani nemitīgi centās vairāk un vairāk iesaistīt futbolā. Arī mana kandidēšana uz LFF valdi kā sieviešu futbola komitejas priekšsēdētāja amata kandidātam bija pēc Mežecka ierosinājuma. Viņš ieminējās arī par biznesa klubiem un to pieredzi citās valstīs. Jau tad bija vairāki biznesam pietuvināti cilvēki, kuri regulāri brauca līdzi un atbalstīja izlasi, un ar viņiem arī sākām šo visu veidot. Veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi, bet šo to jau izveidojām un izdarījām. Tagad gan daudz kas ir pamainījies, un viss vairāk vai mazāk ir nodots LTRK mārketinga daļai, un šīs attiecības ir pārgājušas citā līmenī.

Kāds ir biznesa kluba mērķis?

Pamatdoma ir veicināt futbolā iesaistīto cilvēku skaitu. To cilvēku, kuri ar savu darbību spēj ietekmēt sabiedrisko domu. Tu iesaisties un kaut kādā veidā atbalsti futbolu. Tam pat nav jābūt tiešā materiālā formā, bet padomu vai citā veidā. Līdz ar savu iesaistīšanos, Tu neizbēgami pavelc sev līdzi arī citus. Tā, tā komūna kļūst arvien lielāka, un stumj uz priekšu visa futbola attīstību.

Kādas perspektīvas redzat futbola attīstībā Latvijā?

Ja runājam par sportisko pusi, tad ir jāstiprina pamati, respektīvi jāiegulda bērnu futbolā. Pārņemam sevi pierādījušu metodoloģiju, jāapmāca treneri un jāievieš dzīvē.

Ja runājam par biznesa pusi un finansējumu, tad jāsaprot, ka lielākais ieguldījums ir no ārpuses, un tuvākajā laikā tas nemainīsies. Lai palielinātu šo ieguldījumu, lai padarītu to efektīvāku, ir jābūt skaidrai vīzijai un jāizstrādā attīstības programma.

Kā Jūs izlemjat, ko atbalstīt? Vai turpmāk ir plāni palielināt šo atbalstu? Varbūt finansēt kādu nopietnāku komandu/klubu?

Turības gadījumā ir tā, ka es neko neuzspiežu un vados pēc pieprasījuma. Studentiem tuvāks bija basketbols, tāpēc arī bija Avantis/Turība, kura ar labiem panākumiem startēja Latvijas sieviešu basketbola līgā, bija arī vīriešu komanda, kura vairākus gadus cīnījās LBL. Studentu gadījumā ir budžetā atvēlēta naudas summa, kas tiek novirzīta studentu pašpārvaldei, kura arī nolemj, kurus sporta veidus atbalstīt.

Ir arī citi piemēri - pēc Ņesterenko ierosinājuma satikos ar Petrova kungu, un visa tā rezultātā vairākiem FC Petrow puišiem palīdzam ar mācību maksu, un mūsu logo rotā arī futzāla komandas kreklus.

Kopumā var teikt, ka iespēju robežās es cenšos palīdzēt, bet pie šiem apstākļiem objektīvi uzturēt kādu nopietnu klubu man nav iespējams. Ja kaut kas mainītos, un es spētu jēgpilni iesaistīties kādā klubā, tad es to noteikti apsvērtu.

Jums piedāvāja kandidēt arī uz Valsts prezidenta amatu. Vai kāds ir piedāvājis kļūt arī par LFF prezidentu? Vai izskatāt šādu iespēju?

Šāds piedāvājums vēl līdz šim nav izskanējis, bet, līdzīgi kā ar Valsts prezidenta amatu, ir stingri jāizvērtē sava iesaiste, jo uz visiem krēsliem nenosēdēsi. Es ļoti nopietni attiecos pret visu, kur iesaistos un pašreizējā situācijā saprotu, ka nespētu tam veltīt pietiekami daudz laika. Tajā pašā laikā, saprātīgos apjomos, esmu gatavs iesaistīties un palīdzēt, lai kurš arī būtu prezidents.

Doktora grādu ieguvāt Krievijā, kādēļ tā?

Apgrozoties akadēmiskajā vidē arvien aktuālāks kļuva jautājums par to, kāds kuram ir grāds. Sapratu, ka bez tā neiztikt, un sāku meklēt iespējas turpināt mācības. Turības variants tika atmests uzreiz, jo tas tā kā būtu mazliet nenopietni, ja es pats sev izrakstītu diplomu. Negribējās arī doties uz savu tiešo konkurentu mācību iestādēm, tādēļ tika meklētas iespējas ārzemēs. Krievijas variantu izvēlējos, jo tas bija pavelkams tīri valodas un režīma dēļ, turklāt paziņu lokā jau bija cilvēki, kas pabeiguši šo augstskolu.

Jūs bieži izsakāties par sabiedrībai aktuālām tēmām. Šī vēlme skaļi paust savu viedokli ir rakstura iezīme, vai tomēr amata nepieciešamība?

Tas noteikti vairāk ir raksturā. Man ir viedoklis par daudzām lietām, un kā laba motivācija to paust publiski ir vēlme kaut ko šajā pasaulē un, jo īpaši Latvijā, izmainīt. 

Nav komentāru

Komentēt