Aigars Rostovskis: "Man ir viedoklis par daudzām lietām…"
Kas Jūs esat, kā stādāties
priekšā?
Viss ir atkarīgs no auditorijas.
Ja tas ir oficiāli un vairāk saistīts ar darbu, tad tās ir trīs lietas: LTRK
prezidents, Biznesa augstskolas Turība īpašnieks un Junior Achievement Latvija
padomes priekšsēdētājs. Tas lieliski akcentē virzienus, kuros darbojos –
bizness un sabiedriskais darbs, lai uzlabotu biznesa vidi, lai palīdzētu
uzņēmējiem, un, lai gatavotu jaunos biznesa cilvēkus. Ja runājam cilvēciskākā
dimensijā, tad esmu brīvs un uzņēmīgs cilvēks, kurš bez jebkādiem
priekšrakstiem cenšas pats veidot savu dzīvi, un man svarīgās lietas virzīt
sabiedrībā. Sports ir viena no tām.
Kā sākās jūsu futbolistu
gaitas?
Mēs bijām ļoti sportiska ģimene,
un īpašu vietu ieņēma tieši futbols. Mans tēvs, Zigmunds Rostovskis pat bija
PSRS izlases kandidāts, bet astoņpadsmit gadu vecumā pārplēsa krusteniskās
saites. Medicīna tolaik nebija tik augstā līmenī un tā tas futbols arī beidzās.
Tad bija laiks hokejā, un atgriešanās futbola laukumā jau kā tiesnesim. Arī tur
neiztika bez panākumiem, un, ja nekļūdos, tad astoņdesmit sestajā gadā pat tika
atzīts par Latvijas labāko tiesnesi.
Atgriežoties pie stāsta par mani,
tajā laikā mēs dzīvojām Mežciemā. Sanāca tā, ka mums blakus mājā dzīvoja
Artrūra Zakreševska tēvs, kurš trenēja komandu, kura savus treniņus aizvadīja
pie tagadējās LSPA. Mans piecus gadus vecākais brālis tur sāka spēlēt, un mēs
ar tēvu devāmies uz treniņiem un spēlēm. Tā arī neizbēgami futbolu iemīlēju arī
es.
Ceturtajā klasē mēs pārcēlāmies
uz centru, un tas sakrita ar laiku, kad bija iespēja uzsākt treniņus. Rīgas
futbola skola bija ģeogrāfiski vistuvāk, tāpēc arī izvēlējāmies to. Pirmais treneris bija Ilmārs Liepiņš, tad pēc
reorganizācijas nonācu Jāņa Ģiļa pakļautībā. Vēlāk mūsu grupu pārņēma Viktors
Ņesterenko, pie kura arī nospēlēju līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Bijām ļoti
spēcīga komanda, uzvarējām gan Latvijas čempionātus, gan spartakiādes. Latvijā
bija tikai pāris komandas, kuras varēja ar mums konkurēt, piemēram Daugavas
sporta skola, kurā manā pozīcijā spēlēja Vitālijs Astafjevs. Ar Vitāliju vēlāk kopā
uzspēlēju arī izlasēs.
Kāpēc iemīlējāt tieši futbolu?
Kas ir tas, kas tajā aizrauj?
Bērns ir kā balta lapa, un gatavs
visām lietām. Sākumā iemīlēju šo sporta veidu caur tēvu un brāli, bet vēlāk jau
sāku apzināties arī tās citas lietas. Futbols ir komandas spēle, un es esmu
komandas cilvēks, tā atbildības sajūta, attiecības komandā, kopīgi izbraucieni.
Futbols ir kā māksla, kā dzīvesveids.
Vai šīs iemaņas ir noderējušas
dzīvē?
Pilnīgi noteikti, šī prasme
strādāt komandā, grūtie treniņi nežēlīgos apstākļos, treneru maiņas. Tas ir
labs rūdījums.
Kāpēc nekļuvāt par
profesionāli?
Dzīvē ir jāspēj nolasīt signālus
no augšas, no kaut kā augstāka. Es sapratu, ka futbolā iegūtās prasmes un
zināšanas man noderēs turpmākajā dzīvē, bet tas gluži nav mans ceļš. 15-16
gados man sākās traumas un vajadzēja izšķirties. Jutu, ka šī joma man tā kā
“vērās ciet”, un arvien lielākas iespējas parādījās biznesā.
Ar ko kopā spēlējāt?
Gadu gaitā ir sanācis uzspēlēt ar
daudziem pēc tam futbola aprindās plaši pazīstamiem cilvēkiem, piemēram ar Gintu
Gili, Aleksandru Glazovu, Vladimiru Ivanovu, kurš pēc tam vēl Krievijas
premjerlīgā spēlēja, ar Karašausku, Troicki, brāļiem Sproģiem Dzintaru un
Haraldu, Vitāliju Teplovu. Nedaudz arī ar Zemļinski kopā ir spēlēts. Patiesību
sakot, pie Ņesterenko sanāca trenēties ar vairākiem mūsu futbola zelta paaudzes
pārstāvjiem kā Artūru Zakreševski, Valentīnu Lobaņovu, Vitāliju Astafjevu un
Andreju Piedelu.
Piecpadsmit gadu vecumā spēlēju
arī Celtniekā starp pieaugušajiem. Tur bija tādi uzvārdi kā Anašins,
Pukijanskis, Davidovs, Simoņenkovs un citi.
Kurā pozīcijā Jūs spēlējāt?
Pamatā spēlēju centra pussarga
pozīcijā, bet esmu spēlējis arī kreisā aizsarga pozīcijā.
Kura ir Jūsu mīļākā komanda, spēlētājs?
Noteikti AS Roma un Frančesko Totti.
Vairāk uzmanību pievēršu tieši spēles veidotājiem, kā Platinī, Maradona, Zidāns
u.c.,bet, ja runājam par aktīvajiem spēlētājiem, tad tā uzreiz prātā neviens
nenāk.
Kā
un kāpēc nonācāt uzņēmējdarbībā?
Man ļoti svarīga ir brīvība. Es
zināju cik daudz tajā laikā pelnīja futbolisti, arī tie, kuri tika uz ārzemēm,
un uzņēmējdarbība spēja piedāvāt to pašu, tikai bez stingri noteikta darba
laika.
Sākās viss ar vēlmi būt brīvam. Tirgojām
lietussargus, televizorus, ledusskapjus, valūtu, degvielu. Darījām visu, lai
nopelnītu. Veidojās paziņu loks, un tā soli pa solim devos uz priekšu, līdz 1992.
gadā sapazinos ar Juri Birznieku, ar kuru arī visilgāk kopā nostrādāju.
Kāda ir uzņēmējdarbības
panākumu atslēga?
Runā, ka uzņēmēju gēns ir pieciem
procentiem no sabiedrības. Es gan domāju, ka neietilpstu šajos piecos
procentos, jo padomju laikos ar džinsām pie Laimas pulksteņa netirgojos. Mans
galvenais dzinējspēks bija vēlme pēc brīvības. Uzņēmējam ir jābūt mērķtiecīgam
un pacietīgam. Katru rītu celies un dari, dari, dari. Uzņēmēju no pārējās
sabiedrības atšķir viena lieta – gatavība uzņemties risku. Un veiksmīgie
uzņēmēji spēj identificēt adekvātu risku no pārdrošības.
Kāpēc tieši izglītības joma? Šī
noteikti nav primārā uzņēmēju izvēle?
Tagad varu droši apgalvot, ka
izglītība ir manā sirdī, bet pirms tam man par to nebija ne jausmas, un šeit
atkal gribas atsaukties uz kaut kādiem signāliem no kosmosa. Virzoties pa
dzīvi, Tev rodas daudz dažādu situāciju, un tad ir jautājums, vai Tu tās “nolasi”
un izmanto, vai nē. Sākumā izglītībai nebiju ne tuvu, bet kārtis salikās tā, kā
salikās. Viena liktenīga satikšanās, otra…
Ja sākumā tas viss bija naudas
dēļ, gribējās brīvību, mašīnu, dzīvokli, tad tagad šie materiālie mērķi ir
izbaudīti, un klāt nākusi vēlme padarīt pasauli un Latviju labāku. Sāku kā
mazākuma daļu akcionārs un tagad esmu vienīgais īpašnieks. Esmu izveidojis
komandu, ar kuru esam gājuši caur uguni un ūdeni. Pašlaik viss rit savu gaitu,
un mana iejaukšanās ir nepieciešama vien stratēģisko mērķu izlemšanai, tāpēc man
ir laiks spert nākamo soli, un investēt savu laiku sabiedriskās aktivitātēs –
LTRK, JAL un citur.
Kā nonācāt līdz savam pirmajam
miljonam?
Tas bija kā mērķis, kā uzstādījums
un sportiskais dzinulis. Formāli atzīmēties šajā sarakstā varēju tad, kad kļuvu
par Turības vairākuma akcionāru. Pēc tam jau nauda ir tikai līdzeklis, nevis
mērķis.
Kuri bija šie stratēģiski
pareizie, svarīgie lēmumi Turības veiksmes stāsta izrāvienam?
Sākumā ļoti daudz kas bija
atkarīgs no apstākļu sakritības. Mēs bijām vairāki jauni puiši, kuri centās šo
lietu uzsākt. Pirmie pāris gadi bija ļoti grūti un liela daļa “noleca” jau pašā
sākumā.
Uzņēmumiem ir vairāki attīstības
cikli un nedrīkst nokavēt to brīdi, kad ir jāveic nākamais izrāviens. Turības
gadījumā šie izrāvieni ir bijuši trīs. Viss sākās 1993. gadā, kad uzņēmām simts
studentus, no kuriem iekasējām desmit tūkstošus. No tās naudas pat nevarēja
nosegt apkures rēķinus. Pirmā iespēja nopelnīt radās tad, kad valsts izveidoja
programmu bezdarbnieku pārkvalificēšanai. Visu nopelnīto mēs ieguldījām atpakaļ
– reklāma, telpu atjaunošana utt. Sāka pieaugt vietējo studentu skaits, un tas
arī bija otrais izrāviens. Augstākais punkts bija nepilni septiņi tūkstoši
studentu.
2004. gadā Juris izteica vēlmi
izstāties. Es pārņēmu vadību un sapratu, ka vietējā tirgus kapacitāte ir
izsmelta, un, ja neko nedarīsim, tad studentu skaits tuvākajos gados dramatiski
kritīsies. Mans pirmais nopietnais lēmums bija nosprausts mērķis doties
eksportā. Pirmie trīs četri gadi bija tīrā naudas dedzināšana. Simts tūkstoši
gadā. Pēc tam tas sāka nest atdevi un pašlaik ienākumi no eksporta ir apmēram
divi miljoni gadā. Šis tirgus ir bezgalīgs, un nu jau esam nonākuši līdz
situācijai, kad varam būtiski celt kvalitātes latiņu. Varam izvēlēties, kuru
ņemt, kuru ne.
Kā nonācāt biznesa klubā?
Man ir ļoti senas un labas
attiecības ar Jāni Mežecki. Kopā braucām uz izlases spēlēm, un Jānis mani
nemitīgi centās vairāk un vairāk iesaistīt futbolā. Arī mana kandidēšana uz LFF
valdi kā sieviešu futbola komitejas priekšsēdētāja amata kandidātam bija pēc
Mežecka ierosinājuma. Viņš ieminējās arī par biznesa klubiem un to pieredzi
citās valstīs. Jau tad bija vairāki biznesam pietuvināti cilvēki, kuri regulāri
brauca līdzi un atbalstīja izlasi, un ar viņiem arī sākām šo visu veidot.
Veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi, bet šo to jau izveidojām un izdarījām. Tagad
gan daudz kas ir pamainījies, un viss vairāk vai mazāk ir nodots LTRK mārketinga
daļai, un šīs attiecības ir pārgājušas citā līmenī.
Kāds ir biznesa kluba mērķis?
Pamatdoma ir veicināt futbolā
iesaistīto cilvēku skaitu. To cilvēku, kuri ar savu darbību spēj ietekmēt
sabiedrisko domu. Tu iesaisties un kaut kādā veidā atbalsti futbolu. Tam pat
nav jābūt tiešā materiālā formā, bet padomu vai citā veidā. Līdz ar savu
iesaistīšanos, Tu neizbēgami pavelc sev līdzi arī citus. Tā, tā komūna kļūst
arvien lielāka, un stumj uz priekšu visa futbola attīstību.
Kādas perspektīvas redzat
futbola attīstībā Latvijā?
Ja runājam par sportisko pusi,
tad ir jāstiprina pamati, respektīvi jāiegulda bērnu futbolā. Pārņemam sevi
pierādījušu metodoloģiju, jāapmāca treneri un jāievieš dzīvē.
Ja runājam par biznesa pusi un
finansējumu, tad jāsaprot, ka lielākais ieguldījums ir no ārpuses, un tuvākajā
laikā tas nemainīsies. Lai palielinātu šo ieguldījumu, lai padarītu to
efektīvāku, ir jābūt skaidrai vīzijai un jāizstrādā attīstības programma.
Kā Jūs izlemjat, ko atbalstīt?
Vai turpmāk ir plāni palielināt šo atbalstu? Varbūt finansēt kādu nopietnāku
komandu/klubu?
Turības gadījumā ir tā, ka es
neko neuzspiežu un vados pēc pieprasījuma. Studentiem tuvāks bija basketbols,
tāpēc arī bija Avantis/Turība, kura ar labiem panākumiem startēja Latvijas
sieviešu basketbola līgā, bija arī vīriešu komanda, kura vairākus gadus cīnījās
LBL. Studentu gadījumā ir budžetā atvēlēta naudas summa, kas tiek novirzīta
studentu pašpārvaldei, kura arī nolemj, kurus sporta veidus atbalstīt.
Ir arī citi piemēri - pēc
Ņesterenko ierosinājuma satikos ar Petrova kungu, un visa tā rezultātā
vairākiem FC Petrow puišiem palīdzam ar mācību maksu, un mūsu logo rotā arī
futzāla komandas kreklus.
Kopumā var teikt, ka iespēju
robežās es cenšos palīdzēt, bet pie šiem apstākļiem objektīvi uzturēt kādu
nopietnu klubu man nav iespējams. Ja kaut kas mainītos, un es spētu jēgpilni
iesaistīties kādā klubā, tad es to noteikti apsvērtu.
Jums piedāvāja kandidēt arī uz
Valsts prezidenta amatu. Vai kāds ir piedāvājis kļūt arī par LFF prezidentu?
Vai izskatāt šādu iespēju?
Šāds piedāvājums vēl līdz šim nav
izskanējis, bet, līdzīgi kā ar Valsts prezidenta amatu, ir stingri jāizvērtē
sava iesaiste, jo uz visiem krēsliem nenosēdēsi. Es ļoti nopietni attiecos pret
visu, kur iesaistos un pašreizējā situācijā saprotu, ka nespētu tam veltīt
pietiekami daudz laika. Tajā pašā laikā, saprātīgos apjomos, esmu gatavs
iesaistīties un palīdzēt, lai kurš arī būtu prezidents.
Doktora grādu ieguvāt
Krievijā, kādēļ tā?
Apgrozoties akadēmiskajā vidē
arvien aktuālāks kļuva jautājums par to, kāds kuram ir grāds. Sapratu, ka bez
tā neiztikt, un sāku meklēt iespējas turpināt mācības. Turības variants tika
atmests uzreiz, jo tas tā kā būtu mazliet nenopietni, ja es pats sev izrakstītu
diplomu. Negribējās arī doties uz savu tiešo konkurentu mācību iestādēm, tādēļ
tika meklētas iespējas ārzemēs. Krievijas variantu izvēlējos, jo tas bija
pavelkams tīri valodas un režīma dēļ, turklāt paziņu lokā jau bija cilvēki, kas
pabeiguši šo augstskolu.
Jūs bieži izsakāties par
sabiedrībai aktuālām tēmām. Šī vēlme skaļi paust savu viedokli ir rakstura
iezīme, vai tomēr amata nepieciešamība?
Tas noteikti vairāk ir raksturā.
Man ir viedoklis par daudzām lietām, un kā laba motivācija to paust publiski ir
vēlme kaut ko šajā pasaulē un, jo īpaši Latvijā, izmainīt.