Verners Akimovs: "Mēs veidojam jaunu un pēc futbola un panākumiem izbadējušos komandu"

Pastāsti nedaudz par sevi un savu ceļu futbolā?

Esmu dzimis un audzis Tukumā. Sāku ar basketbolu, bet tur notrenējos tikai pusgadu. Mācījos Ernesta Birznieka Upīša pamatskolā, kur par sporta skolotāju strādāja Artjoms Grudcins, kurš izaudzinājis Blanku, Ruginu, Kosmačovu un citus pazīstamus futbolistus. Šķiet, ka otrajā klasē arī viņš mani uzaicināja nodarboties ar to nopietnāk. Pie Grudcina trenējos līdz 9. klasei. Tad mani paaicināja Gunārs Zvejnieks uz RFS. Tā nu es sāku braukāt uz treniņiem Rīgā. Divpadsmitajā klasē mani uzaicināja uz FK Rīga, kuras direktors bija Skredelis. Tur bija tāds kolorīts treneris Viktors Ņesterenko. FK Rīga sanāca uzspēlēt ar Tamazu Pertiju, Alekseju Šarando, Kristapu Grebi, Jāni Rinku. Stabilu vietu pamatsastāvā gan man neizdevās izcīnīt un lielākoties spēlēju dublieros.

Paralēli centos studēt Latvijas Universitātē dienas programmā. Spēlēšana un dienas laika studijas nav īsti savienojamas, tāpēc arī viss tika ielaists. Tad man piezvanīja bijušais klasesbiedrs un aicināja līdzi uz ASV, kur ar studentu apmaiņas programmas dalību padzīvoju ASV. Es piekritu un nonācu Montanā. Pirmie divi mēneši bija fantastiski, bet pēc tam ātri vien sapratu, ka esmu mājas cilvēks. Nonāca tik tālu, ka sāku staigāt apkārt un vilkt svītriņas, cik dienas palikušas līdz mājās braukšanai. Kad atgriezos vēl mazliet uzspēlēju Tukumā, bet tas jau vairs nebija nopietni. Pēc tam jau ģimene un viss no tā izrietošais.

Kad Ainārs Vahtelis aizgāja mūžībā, tad tukumnieki izteica domu, ka man vajadzētu iesaistīties kluba darbībā. Tā nokļuvu futbola "otrajā" pusē.

Ja īsumā par situāciju šobrīd, tad pirmā vietā man ir ģimene, sieva un trīs bērni, otrā vietā pamatdarbs, kurš nav tikai peļņas avots, bet arī viens no lielākajiem izaicinājumiem, un visbeidzot futbols, kuru jau sen ir grūti nosaukt tikai par hobiju.

Kādā pozīcijā spēlēji?

Lielākoties jauniešu vecumā spēlēju kā centra aizsargs, bet Ņesterenko mani ielika aizsardzības labajā malā un pussarga pozīcijā. Tas man bija diezgan grūti, jo slodzes tomēr citas.

Kas bija par iemeslu futbolista karjeras neturpināšanai?

Jebkurā jomā jābūt augšupejošai līknei un, ja iestājas stagnācija, tad ir laiks beigt. Īpaši, ja Tu neesi stabils pamatsastāva spēlētājs. Vienā brīdī izvērtējot situāciju, sapratu, ka esmu turpat, kur pusotru gadu atpakaļ. Tas arī palīdzēja pieņemt lēmumu. Jāatzīst gan, ka tajā pašā laikā ir arī tādi spēlētāji, kuri spējuši to pārlauzt un “izšaut” krietni vēlāk.

Ko futbols Tev ir devis profesionālā ziņā?

Tā noteikti ir daudzveidība, spēja pieņemt citu viedokli, spēja izdzīvot raibā sabiedrībā. Manā laikā tas bija arī valodas jautājums. Ja pie Grudcina treniņi notika latviešu valodā, un vajadzības gadījumā tika paskaidrots krieviski, tad pie Zvejnieka visi treniņi notika krievu valodā. Līdzīgi arī pie Ņesterenko. Spēt noorientēties un izdzīvot visādu slāņu un veidu sabiedrībā, spēt "izdzīvot" kā jauniņajam, spēt atrast kopīgu valodu ar dažādiem cilvēkiem…, bez tā futbols nav iedomājams.

Vai ir bijuši gadījumi, kad kaut kādas pazīšanās un kontakti no futbola ir palīdzējuši arī profesionālajā karjerā?

LVC šī mana pagātnes daļa varbūt tiešu iespaidu nav devusi, bet ar Universitāti ir citādi. Laikā, kad centos iestāties LU, galvenais nosacījums bija iestājeksāmeni. Kā tagad atceros, tad uz budžeta vietām bija 30 cilvēki uz vienu vietu, bet maksas grupās 13 cilvēki uz vietu. Tajā brīdī jau spēlēju Virslīgā, un man mazliet pietrūka, lai būtu strīpas pareizajā pusē. Bija iespēja mācīties LSPA, bet tomēr labprāt izvēlējos citu ceļu, tad, ja studē un vari būt LU vai RTU izlases spēlētājs, ar rekomendāciju no sporta katedras varēji tikt uzņemts universitātē. Šajā konkrētajā situācijā, tas bija ieteikums no Skredeļa kunga, par ko esmu ļoti pateicīgs. Universitātes izlasē vēl paspēju uzspēlēt ar Kasparu Gorkšu ar Andri Rihertu.

Pieminēji pamatdarbu. Kur Tu strādā?

Kopš 2006. gada strādāju AS Latvijas Valsts ceļi. Sāku ar transportbūvju izmaksu analizēšanu, bet nu jau vairākus gadus vadu attīstības instrumentu nodaļu, kuras pamatuzdevums ir publiskās privātās partnerības projektu ieviešana. Tas arī ir mans lielākais izaicinājums.

Tev ir pieredze arī citos sporta veidos. Kāpēc cīņas sports?

Mans draugs Jānis Eisaks tajā laikā darbojās WFCA BALTIC un izteica iniciatīvu izveidot cīņas sporta pasākumu Tukumā. Tajā laikā reģionos tādas lietas nenotika un tas bija kas īpašs. Viņam vajadzēja arī komandu un ideālā gadījumā vietējo. Tā es kļuvu par konferansjē. Man tas tīri labi padevās, un kaut kādos topos pat biju priekšā Armandam Simsonam. Pēc kāda laika Jānis vēlējās izveidot kaut ko savu. Tā arī radās biedrība Tukuma brāļi un brends Milžu cīņas. Jānis nodarbojās ar "matchmaking", es darbojos ar sponsoriem un tehniskām lietām. Tas bija laiks, kad sākās cīņas sporta veidu pārraides televīzijā un saņēmām arī uzaicinājumu komentēt. Tā tas turpinājās līdz nokļuvu atpakaļ futbolā, kad man nācās izvēlēties. Turpinājumu Jūs zināt.

Kā kļuvi par kluba prezidentu?

Skaidrs, ka Tukuma futbolam es esmu bijis tuvu visu laiku, un no pazīšanām neizbēgt. Gan ar Sergeju Kovaļovu, gan Kristapu Dišleru kopā spēlējām, Grudcins bija mans treneris. Tam visam klāt mana darbība ar citiem sporta projektiem, šajā gadījumā cīņas sportu. Investoru piesaiste, pasākumu organizēšana. Tas viss noteikti palīdzēja.

Sākumā tā bija valdes sēde ar balsojumu, pēc tam arī biedru kopsapulce. Mani uz sarunu paaicināja tā laika valde - Andrejs Joksts, Sergejs Kovaļovs, Artjoms Grudcins, Kristaps Dišlers, Kaspars Valdmanis. Sākumā piekritu šim piedāvājumam, bet vēlāk neiztika arī bez pārdomām par to, kāpēc.

Kādi ir Tavi pienākumi?

Īsumā tā ir komunikācija ar LFF, dalība čempionātā, sponsoru un atbalstītāju piesaistīšana, publiskā pārstāvniecība. Principā visas kluba vadības funkcijas.

Tas ir apmaksāts amats?

Nē, šis amats nav apmaksāts, bet ja kādreiz izdzīvosim Virslīgas stāstu, un tur parādīsies kāda komercija, tad varēsim šo jautājumu pārskatīt.

Stājoties amatā par vienu no mērķiem uzstādīji tikt Virslīgā. Diezgan ātri Tev tas izdevās. Jūti savu pienesumu tam?

Mūsu galvenais uzdevums bija noslēgt šo piramīdas galu. Tā ir liela problēma daudziem klubiem ārpus Rīgas. Valda uzskats, ka ja Tu astoņpadsmit gados neesi Virslīgas klubā, tad no Tevis futbolists nesanāk, bet Tukumā pavadītajā laikā redzēju vairākus piemērus, kad 19-20 gadīgi puiši acīmredzami ir pārāk ilgi noturēti ārpus veču futbola, spēlējot Virslīgas klubu dublieru komandās. Esmu drošs, ka vadošie pirmās līgas klubi visas dublieru komandas apspēlētu. Biju nepatīkami pārsteigts, ka šie puiši 1. līgas turnīrā nespēj izcelties, lai gan ir savu vecuma grupu izlašu līderi. Tas tikai vēlreiz apstiprina to, ka ar viņiem ir jāturpina strādāt. Ja paskatāmies no Tukuma prizmas, tad 16-17 gadu vecumā jūtot, ka netiek saukti izlasēs, spēlētāji var sākt zaudēt ticību sev, lieliski ir tas, ka daļa mūsējo pārstāv jauniešu izlases.

Ja par nonākšanu Virslīgā, tad arī mans pienesums noteikti kaut kāds jau ir. Lielu spērienu iedeva iepriekšējā sezona, kad sapratām, ka mēs to varam. Skaidrs, ka pagājušajā sezonā Daugavpils un Supernova komplektācija bija labāka. Arī šosezon uz papīra uzskatu, ka Supernova bija spēcīgāka. Tā iepriekšējā sezona bija kā āķis lūpā, kad sapratām, ka mēs to varam. Zinājām, ka mums vajag varbūt mazāk, bet kvalitatīvākus leģionārus. Jā, arī pagājušajā sezonā uz pirmās līgas fona mums bija labi leģionāri, bet fakts, ka viņi bija ne no Eiropas Savienības, bija apgrūtinājums, un praktiski nogrieza mums iespējas turpināt sadarbību. Šogad šāds spēlētājs bija tikai viens – japānis Shuma Nagamatsu, ar kuru arī beigās noslēdzām līgumu.

Kāda ir Tukums 2000 filozofija un mērķi nākamajā sezonā?

Par to vēl ir pāragri runāt, pirms esam ieguvuši licenci. Par mērķiem runājot - mēs nevēlamies sisties par to, lai izkļūtu no pārspēļu zonas. Gribam veidot izsalkušas komandas modeli. Gados jauna komanda, tajā skaitā arī leģionāriem ir jābūt jauniem pēc vecuma, kuri jau mazliet ir apbružājušiem profesionālajā futbolā. Protams, jābūt arī diviem, trim pieredzējušiem spēlētājiem. Spēlētājiem jājūt izsalkums pēc futbola, pēc personīgiem un komandas sasniegumiem. Skaidrs, ka nevarēsim kādu nomotivēt tikai ar atalgojuma apmēru, jo tādas iespējas citiem klubiem ir krietni pieejamākas un efektīvākas.

Kā radās kluba nosaukums?

Vēsturiski Tukumā ir bijuši klubi ar vairākiem dažādiem nosaukumiem, piemēram FK Sarma, bet visu laiku tie bija salīdzinoši mazi veidojumi ar Artjoma Grudcina pāris vecuma jauniešu komandām un otrās līgas komandu. 2000. gadā sanāca kopā bijušie futbolisti, treneri un nolēma, ka jāveido nopietnāka organizācija. Tā arī radās FK Tukums 2000 un par prezidentu tikai ievēlēts Mihails Simanovs, kuru, 2004. gadā nomainīja Ainārs Vahtelis.

Jūs iebildāt pret dublieru pievienošanu 1. līgas čempionātam. Kādēļ?

Šis pirmās līgas produkts ir izveidojies ļoti labs. Spēles notiek tikai nedēļas nogalēs, aktīvi tiek strādāts pie dažādu organizatorisku lietu pilnveides. Te viss notiek. Pirmā līga A, Pirmā līga B, dublieru čempionāts… vienalga kādu struktūru mēs izvēlamies. Visu noteiks reglaments. Tādā formā, kā tas tika piedāvāts līdz šim, mēs kategoriski nepiekritām, jo uzskatām, ka var tikt apdraudēta sportiskā principa ievērošana. Situācijā, kad Tu vienkārši spēlē un nepretendē uz Virslīgu, tad tas ir viens jautājums, bet, ja Tu nopietni tēmē uz kādu no vadošajām pozīcijām, tad jau rodas bažas par to, vai rezultāti netiks ietekmēti tādā veidā, ka pret dažādām komandām var “izlikt” diametrāli pretējus sastāvus.

Vēl jāpadomā uz kādiem principiem, bet skaidrs, ka dublieru vai U21 čempionātam ir jābūt. Ja mums pagājušajā sezonā U18 puiši vēl spēlēja daudz un regulāri, tad šogad jau piefiksējām, ka šī spēļu prakse dažiem jauniešiem ir izteikti nepietiekama.

Kas ir Tukums 2000 jauniešu komandu panākumu atslēga?

Šeit, protams, ir jāatzīmē treneru darbs, bet lielā mērā tas ir arī Aināra Vahteļa nopelns, kurš spēja izveidot šo sistēmu un daudziem lika noticēt saviem spēkiem. Piemēram, Kristaps Dišlers un Sergejs Kovaļovs, bez Vahteļa iedrošinājuma, iespējams, tā arī nekad neuzzinātu par savām trenera dotībām.

Rezultāti runā paši par sevi, un šogad lielajā futbolā 11 uz 11 esam izcīnījuši tiesības startēt elites līmenī visās vecuma grupās. Šāda pārstāvniecība jaunatnes čempionātā ir tikai vēl trīs komandām Mettai, Daugavpilij un Rīgas futbola skolai. Turklāt katrā šajā vecuma grupā mums spēlē gadu jaunāki spēlētāji no jaunākajām vecuma grupām. Jāatzīmē, ka šī arī ir viena no provinču problēmām – trūkst spēlētāju resursu. Tukumā ir ļoti daudz talantīgu jauniešu, bet tajā pašā laikā, mēs saprotam, ka ir jāskatās plašāk. Jādod iespēja arī tiem, kuriem citādi tādu nebūtu. Finansiāli tas ir diezgan liels slogs, bet mēs par visām varītēm cenšamies saglabāt internāta programmu. Tā ir iespēja piesaistīt un noturēt jaunos spēlētājus no citiem reģioniem. Tie ir jaunieši, kas vēlas ko sasniegt, tie ir jaunieši, uz kuriem ceram nākotnē. Viņi mācās Raiņa ģimnāzijā, un mēs nodrošinām dzīvošanu, ēdināšanu un regulārus treniņus.

Bijāt arī pret 8-3 sistēmu. Kāda būs Tukums 2000 pieeja šim jautājumam?

Es domāju, ka galvenā problēma ir tā, ka šis jautājums vēl nav līdz galam izdiskutēts. Mēs neesam pret šo modeli, bet pirms to atbalstām, tas ir līdz galam jānoformulē. Skaidrs, ka mums ir jādomā par latviešu jauno spēlētāju attīstību, bet ir dažādi veidi kā to panākt. Kad vedām uz Itāliju atrādīt vienu spēlētāju, izdevās parunāt ar dažiem akadēmiju pārstāvjiem un viņi stāstīja, ka pirms sezonas tiek atlasīti labākie, kuri spēlē šajā elites līmenī un pārējie tiek sūtīti uz C, D un citām zemākajām līgām, kur tiek dota iespēja apbružāties veču futbolā. Pēc gada atkal visi satiekas un atkal tiek vērtēta katra izaugsme. Bieži vien šis veču futbols ir kā labs spēriens jaunam attīstības izrāvienam.

Vēl jāņem vērā, ka leģionāru maksimālu atdevi var panākt pie viņu savstarpējas konkurences, nevis nodrošinātas vietas sastāvā. Tātad komandā viņiem ir jābūt vēl vairāk, lai arī viņi sajūt konkurenci, tas attiecīgi palielinās to skaitu virslīgā.

Tātad FK Tukums 2000 nākamgad būs desmit un vairāk leģionāri?

Pirmkārt es vēl nevaru nodefinēt mūsu kluba iespējas. Komandas skelets ir esošais, ar to arī sāksim sagatavošanos nākamajai sezonai, kur, kā jebkurš virslīgas klubs, pirmssezonā centīsimies piesaistīt pastiprinājumus un palielināt konkurenci, kura beigās arī noteiks sezonas pieteikumu čempionātam! Liela daļa iespēju izrietēs no finansiāliem apstākļiem. Konkurence ir jārada jebkurā gadījumā, un, ja tie būs četri, vai seši spēlētāji (leģionāri), tad jārada sistēma, kas šo konkurenci radīs citādā veidā, kaut vai tādā, ka visi vienlaicīgi nespēlē, tas atkarīgs no daudziem apstākļiem un pieejamajiem resursiem. Vēl jāņem vērā, ka nākamajā sezonā varētu rasties iespēja piesaistīt arī kvalitatīvus latviešu spēlētājus, jo pēc leģionāru kvotu limita izmaiņām tiem jākļūst pieejamākiem.

Kāda ir atmosfēra komandā, zinot, ka nākamajā sezonā daudziem no viņiem var neatrasties vieta pirmajā komandā?

Mūsu mērķis nav tikai pliks sportiskais aprēķins. Mums ir arī stratēģiskie mērķi iesaistīt komandā vietējos spēlētājus, ļaut viņiem izjust šo līmeni. Vēsturiski ir pierādījies, ka paņemot un izveidojot komandu no nulles, rezultāti nepavisam nav garantēti. Lai kādi profesionāļi arī viņi būtu. Būtu nepareizi tagad apgalvot, ka jaunu spēlētāju nebūs. Būs, un ne viens vien, jo, kā minēju iepriekš, sāksim gatavoties ar esošo komandas sastāvu un iespēja tiks dota visiem.

Šī apziņa par konkurenci var nospēlēt gan uz vienu, gan otru pusi. Dažiem tas liek nospiest pa bremzēm, bet ir arī tādi, kuriem tas dod papildus izrāvienu, piemēram septiņpadsmitgadīgais Kaspars Anmanis šajā sezonā tā pielicis, ka laukuma vidū spēj ne tikai rādīt labu sniegumu, bet arī būt tas, kurš spējīgs izšķirt spēles likteni savai komandai par labu. Ja no sākuma prasīja, kur ir palicis Nagamatsu, tad pēc tam - kas ir Anmanis?. Bez Ata Ozola, lai arī kurā malā viņš neatradās, tā visa un vēl vairāk piederēja tieši viņam, tas pats par Danielu Pelci, ir grūti iedomāties šo komandu bez šiem čaļiem. Arī Reingolcs pēc traumas labi iekļāvās komandā. Un šie nav vienīgie vietējie, kurus ir vērts pieminēt, labo piemēru netrūkst.

Šogad leģionāri nospēlēja būtisku lomu, bet jau sezonas gaitā bija runas, ka viņi nepaliks ar komandu? Kāpēc?

Es neapgalvošu, ka kāds no viņiem nevarētu atgriezties, bet šāda iespēja ir patiešām maza. Luiss (Ndualu Louis M'vemba Pahama) ir bijis AS Monaco jaunatnes sistēmā, spēlējis Spānijas trešajā līgā… Jā, jautājums, kāpēc viņš tur nenostiprinājās, bet Latvijas līmenim, viņi bija ļoti kvalitatīvi spēlētāji, un, ja par Terrensu (Terrence Emmanuel Muimba) man ir mazāk informācijas, tad Luisam jau sezonas gaitā bija nopietni piedāvājumi braukt atrādīties, arī Shuma Nagamatsu mums jautāja pēc brīvlaišanas vēstules. Tajā pašā laikā es domāju, ka viņi noteikti aizbrauca krietni labāki futbolisti, kā atbrauca. Tas darbs, ko ieguldīja Jurģis un Kristaps, nevarēja nedot rezultātus.

Kura iniciatīva bija palaist viņus prom pirms sezonas beigām?

Lielā mērā tā bija mana iniciatīva. Mums ir stratēģiski uzdevumi iespēlēt vietējos spēlētājus, un uz to norādīju jau pirms titula nodrošināšanas. Patiesās spējas jau var redzēt tikai kaujas apstākļos laukumā. Kādam šī pieredze var dot būtisku izrāvienu karjeras attīstībā.

Kā Jūs atradāt šos leģionārus, kurš pieņem lēmumus par spēlētāju piesaistīšanu?

Formāli lēmumus par spēlētāju piesaisti pieņem kluba vadība, bet tas notiek ciešā sadarbībā ar treneriem. Tā tas ir ne tikai saistībā ar leģionāriem. Bija spēlētāji, kurus ieteica Jurģis, piemēram Shuma Nagamatsu sazinājās pa tiešo ar viņu, jo viņi pirms tam bija kopā strādājuši Supernovā. Mums komandā ir jauns partneris, kura atbildībā ir leģionāru un arī vietējo spēlētāju piesaiste, tas ir ir  Ņikita Korņejevs, kurš ir savulaik darbojies Horvātijā, Francijā, Kazahstānā. Viņš arī atrada šos francūžus.

Latviešu spēlētāji pārsvarā sazinās ar treneriem, kuri mums dod novērtējumu, pēc kā arī vadāmies.

Klubam ir kāds ģenerālsponsors? Kāds bija budžets šajā sezonā?

Liela investora mums pašlaik nav. Mums ir daudz mazu atbalstītāju. Ļoti liels atbalsts ir no Tukuma pašvaldības. Ir nopietnas sarunas arī ar potenciāli lielākiem atbalstītājiem, ir mutiski solījumi, bet parakstītu papīru vēl nav. Tuvosies sezona, tad arī būs lielāka skaidrība.

Tajā pašā laikā jau tagad varu droši apgalvot, ka nepretendēsim uz naudīgākā kluba statusu un mums būs jāmeklē iespējas kā ietaupīt. Iespējams meklēsim iespējas piesaistīt arī kvalitatīvus spēlētājus uz īres tiesībām.

Ja runājam par cipariem, tad tos būs grūti nosaukt, jo pašlaik viss ir vienā lielā katlā ar akadēmiju. Visiem ienākumiem pretī uzreiz ir mērķa izlietojums un kopējos ciparos tas nemaz netiek īpaši vērtēts. Kopā tie varētu būt kādi sešdesmit, septiņdesmit tūkstoši, varbūt nedaudz vairāk, bet noteikti zem simts tūkstošiem.

Kā ir ar infrastruktūru Tukumā? Ko ir plānots uzlabot? Tālāka nākotne?

Tālākā nākotnē mēs ļoti ceram Tukumā uzbūvēt īstu futbola stadionu ar dabīgā laukuma segumu, kas būtu pilnībā kluba infrastruktūra. Mēs jau esam noskatījuši un izīrējuši zemi ar apbūves tiesībām, mums ir mutiski solījumi palīdzēt ar topogrāfiju, ar skiču projektiem. Pašlaik skatāmies iespējas, lai piesaistītu finansējumu, tajā skaitā arī no dažādām atbalsta programmām.

Ja runājam par nākamo sezonu, tad viens no galvenajiem jautājumiem, kas jāatrisina, ir tribīņu jautājums. Gan galvenajā, gan rezerves laukumā. Tas gan nav vienīgais darāmais darbs. Pašlaik plānojam noslēgt daudzpusēju vienošanos par nepieciešamo darbu veikšanu trīs, četru gadu periodā, jo izpildīt visas prasības tagad un tūlīt nozīmētu pārbūvēt teju visu stadionu.

Turpinot par rezerves laukumu, tad domāju, ka nevienam nevajadzētu skumt. Tas ir jaunākās paaudzes mākslīgā laukuma segums, par kuru esam dzirdējuši labas atsauksmes ne tikai no pirmās līgas klubiem bet no visiem, kuri šeit ir trenējušies un spēlējuši. Tajā skaitā arī FK Spartaks Jūrmala.

Ar kādiem izaicinājumiem vēl sanāk saskarties, lai nākamgad veiksmīgi debitētu Virslīgā?

Dalība pirmās līgas turnīrā un Virslīgā ir kā divas dažādas pasaules. Prasības gan infrastruktūras, gan darbinieku ziņā… Pašlaik izteikti izaicinājumu jūtam labu darbinieku atrašanā. Izjūtam reāli sporta ārstu trūkumu. LV resursi ir ierobežoti un futbols tomēr ir diezgan specifisks sporta veids un mēs nevēlamies darbinieku tikai papīru dēļ. Vēlamies, lai tas ir lietderīgi. Bez maz vai esam nonākuši tikt tālu, ka lietderīgāk būtu piesaistīt kādu no ārvalstīm.

Vai vari izcelt kādu spēlētājus no pirmās līgas komandas? Varbūt kādu ar vēl līdz galam neatklātu potenciālu?

No mūsējiem noteikti jāizceļ Dāvis Sandis Strods un Atis Ozols. Tāpat ļoti liels potenciāls ir jaunajiem Rūdolfam Reingolcam, Kasparam Anmanim, Kristeram Penkevicam un Danielam Pelcim, bet, ja man jāizceļ kādu no pretiniekiem, tad es izceltu Oskaru Rubeni, kurš izgājis ļoti spēcīgu skolu – CSKA, un to nevar nepamanīt.

Nav komentāru

Komentēt