Sandijs Pinkulis: "Sabiedrībai ir jāapzinās, ka katram no mums ir zināma atbildība"
Pastāsti par to, kas esi un ko dari?
Pirmkārt, jau vīrs un divu bērnu tēvs, bet, ja runājam par
amatiem, tad pašlaik esmu LFF futbola biznesa attīstības komitejas loceklis,
Latvijas Vieglatlētikas savienības valdes loceklis, Skrien Latvija valdes
loceklis, SIA Sportland valdes loceklis un dažādu pasākumu organizatora,
uzņēmuma Baltic Events valdes loceklis.
Viss sākās pirms piecpadsmit gadiem, kad pēc sportista
karjeras beigām nonācu Sportland. Tas bija mans pirmais nopietnais darbs. Jau
bērnībā man ļoti patika Nike un gribēju tur strādāt. Apstākļu sakritības
rezultātā arī tur nonācu. Sāku kā pārdevējs T/C Mols un tā soli, pa solim gāju
uz priekšu. Tagad esmu Sportland vadītājs.
Sportland man ir kā dzīvesveids, un caur šo misiju - padarīt
cilvēku, un jo īpaši jauniešu dzīvi kvalitatīvāku, arī esmu izveidojies kā
cilvēks.
Latvijā vēl ir šī specifika, ka ar sportu procentuāli
nodarbojas ļoti maz cilvēku. Ja Skandināvijā tuvu 70% cilvēku nodarbojas ar
sportu, tad Latvijā tie ir tikai nedaudz vairāk kā 40%. Tā ir iespēja, pirmkārt
jau attīstīt Latvijas sabiedrību, tās veselību, un, otrkārt, tā ir iespēja un
potenciāls uzlabot arī profesionālā sporta rezultātus, tajā skaitā futbola.
Neizklausās, ka augstie amati ir nejaušība. Kā nokļuvi
amatos ārpus Sportland?
Ja Tu visu laiku esi sporta vidē, nemitīgi iesaisties un
palīdzi, tad gadu gaitā uzkrāj zināmu zināšanu bāzi un pieredzi. Tas nepaliek nepamanīts,
un cilvēki novērtē, ka Tu vari palīdzēt šo pieredzi un viedokli nodot arī
tālāk.
Kā Tu nokļuvi sportā?
Esmu no Valmieras un tā ir ļoti sportiska pilsēta, tāpēc
bija loģiski, ka arī es jau agrā vecumā iesaistījos sportiskās aktivitātēs.
Sāku trenēties gan futbolā, gan basketbolā. Kad bija jāpieņem lēmums
nosliekties vienam par labu, izvēlējos basketbolu. Paspēju arī divas sezonas
uzspēlēt LBL BK Valmiera sastāvā, bet tad, ja nemaldos piecpadsmit gadu vecumā
sarāvu krusteniskās saites, tādēļ nolēmu tam mest mieru.
Kāpēc tieši futbols? Kas Tevi tā aizrauj tajā?
Patiesībā šis jautājums joprojām man vēl ir mīkla. Pavisam tuvu
futbolam esmu kopš dēls sāka trenēties tajā, un ar katru soli tas mani ievelk
sevī arvien vairāk un vairāk. Tā ir kā maģija. Futbols ir karalis un neredzu,
ka tas kaut kad varētu mainīties.
Piemēram, tās sajūtas apmeklējot Camp Nou…. Tas vienkārši
ievelk sevī. Tā ir kā atkarība, un ik pa laikam sev uzdodu jautājumu - cik tālu
es vēl iešu?
No dēla simts treniņiem es esmu apmeklējis apmēram
deviņdesmit piecus. Es cenšos neizlaist nevienu, un, patiesībā jau sportu mēs
neiemīlam tikai paša sporta veida dēļ, mēs to iemīlam caur cilvēkiem, kas ir
tajā. Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kuri ir man apkārt, un varu
droši apgalvot, ka man tagad ir vismaz trīs ģimenes. Sava ģimene, Sportland
ģimene un futbola ģimene.
Kas pieņēma lēmumu, ka bērni attīstīs sevi konkrētajā
sporta veidā?
Patiesībā, mūsu, kā vecāku uzdevums bija dot iespēju. Bērni
paši izvēlējās to, kas viņiem tuvāks. Es esmu absolūti sporta cilvēks. Tās ir
manas brokastis, pusdienas un vakariņas. Principā, bērniem nebija citu iespēju,
kā iesaistīties. Ja meitas aizraušanās ar vieglatlētiku sākās pavisam dabiski
un nepiespiesti, tad ar dēlu un futbolu bija mazliet savādāk. Manos plānos bija
dot iespēju bērnam izvēlēties starp futbolu un basketbolu, bet viņš izlēma
pirms vēl biju to gaidījis. 2014. gadā, kad Pasaules Kauss futbolā notika Brazīlijā
un Paulam bija pieci gadi, mēs kopā noskatījāmies teju visas spēles, un tā tas
viss arī sākās. Vēl pēc mēneša viņš zināja no galvas visu spēļu rezultātus. Tad
arī sapratu, ka futbols viņam ir kas īpašs.
Patiesībā arī Pauls sāka ar vieglatlētiku. Tā ir visa pamats
– skriešana, lēkšana, eksplozivitāte utt. Protams, ka ar to nevajag aizrauties
un nav jābūt divām specializācijām, bet ķermenim ir jābūt stipram, lai spētu
izturēt slodzes, kas būs jauniešu gados.
Kāpēc Metta?
Jau tajā laikā Sportland sadarbojās ar FS Metta, un jau tad
iepazinu viņu filozofiju. Tā man bija ļoti tuva un neizbēgami izvēle krita par
labu tai. Godīga skola, ar augstiem pamatprincipiem un stabilām vērtībām. Šī
filozofija palīdz kļūt par labākiem cilvēkiem, un es to novērtēju.
Profesionālis vai nē? cik tas ir svarīgi? Kā lēmums tas
būs?
Mana pārliecība ir tāda, ka bērnam ir jādod iespēja tēmēt uz
visaugstākajiem mērķiem, un tad jau diezgan agrīnā vecumā var just, vai bērns
tam ir gatavs, un vai viņš to vēlas. Jāsaprot, ka augstu sasniegumu sports nav
tikai bērnu ieguldījums. Tas ir arī visas ģimenes ieguldījums, visas ģimenes
uzupurēšanās konkrētam sporta veidam, režīmam un apstākļiem. Tev ir jāpārplāno
dzīves ritms, jāpielāgojas noteikumiem, un visa dzīve jāpakārto tam, tā kā var
apgalvot, ka normālā situācijā tam ir jābūt ģimenes lēmumam.
Ģimene atbalsta, ģimene upurējas… Lielai daļai no tiem,
kuri ir kaut ko lielu sasnieguši, ir bijusi grūta bērnība. Vai šī pārmērīgā
atbalstīšana var arī traucēt?
Pēdējā laikā par šo jautājumu esmu daudz domājis, un visu pa
labam stratēģiju es neatbalstu, jo domāju, ka diskomforts ir ļoti svarīga
dzīves sastāvdaļa, lai mēs attīstītos. Es nezinu, kā man ar dēlu veiksies
vēlāk, bet līdz šim es ik pa laikam esmu centies neļaut viņam ieslīgt pašapmierinātībā,
un ar šo spiedienu cenšos panākt nākamo progresa izrāvienu. Tam var palīdzēt
arī konkurence, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka blakus tai pašai Mettai, attīstās
gan RFS, gan JDFS Alberts, gan Daugavpils un citas komandas. Tas ir kā dzinulis
neapstāties un turpināt kustību uz priekšu.
Kāda ir vērtīgākā atziņa, ko esi guvis futbolā?
Mēs nenovērtējam sevi. Mums patīk uzsvērt to, cik esam vāji
un nevarīgi. Šovasar man bija iespēja aizvest bērnu uz FC Ajax treniņnometni un
mājās atgriezos ar vienu secinājumu – mēs nenovērtējam savu treneru kvalitāti.
Mēs visu laiku skatāmies uz citiem, bet vienīgā atšķirība ir tā, ka mums ir
nesalīdzināmi mazāk resursu ar ko strādāt. Es domāju, ka mūsu spēja kvalitatīvi
trenēt to materiālu, kas mums ir, ir ļoti augsta. Jāsāk ar to, ka jānovērtē un
jātic sev un saviem spēlētājiem. Latvijā ir 20-25 tūkstoši spēlētāju. Tajā pašā
Zviedrijā ir teju miljons. Par ko mēs varam runāt?
Sportland pa tiešo vai caur zīmoliem atbalsta gan
futbolu, gan vieglatlētiku, gan citus sporta veidus. Kā nonācāt līdz šiem
lēmumiem? Kā izlemjat kam palīdzēt?
Kaut kādā mērā arī es esmu Sportland izveidots produkts, un
mana domāšana ir cieši saistīta ar Sportland filozofiju. Mūsu aktīvie akcionāri
ir divi igauņi, un viņu ticība tam, ka atbalsts sportam var būtiski veicināt
sabiedrības un visas valsts izaugsmi arī ir viens no galvenajiem iemesliem,
kādēļ tik ļoti aktīvi iesaistāmies sporta attīstības veicināšanā, un ne vienmēr
tā ir nauda. Mēs neesam, un arī nebūsim naudīgākie sponsori. Mēs lielā mērā
palīdzam ar savu iesaisti un pieredzes nodošanu.
Mēs ļoti cītīgi analizējam katra projekta atdevi, un šī
atdeve nav mērāma tikai eiro. Pirmkārt jau tā ir ietekme uz sabiedrību. Tāpat
arī svarīga ir cilvēcība, savstarpējās attiecības, cik nopietni šī organizācija
vai atlēts attiecas pret to, ko viņš dara. Šajā gadījumā ļoti labs piemērs ir
Metta. Viņi mostas ar futbolu un iet gulēt ar futbolu. Kā var viņus
neatbalstīt? Šī degsme ir lieta, ko cenšos ieaudzināt arī savos bērnos. Ja
dēlam deg acis uz futbolu, tad arī man deg, un ja viņam tā vairs nebūs, tad arī
mana motivācija cietīs.
Vai LFF ir nepieciešams Biznesa klubs?
Biznesa attiecības var patikt, vai nepatikt, bet tās ir
nepieciešamas. Bez šaubām, tām ir jāiet sinerģijā ar visa pārējā attīstību. Šī
ideja noteikti ir laba un nepieciešama. Par to spriedām arī biznesa attīstības
komitejā. Tikai jāņem vērā, ka šiem biznesa cilvēkiem ir kaut kādas
ekspektācijas par šāda veida klubiem. Vispirms mums ir jāidentificē tās
vērtības, ar kurām vēlamies asociēties, un pēc tām arī
jāvadās, veidojot šīs biznesa un visas citas attiecības. Mums ir jāiemācās
cienīt sevi, savus tuvākos, un organizāciju, kuru pārstāvam. Bez šīs cieņas mēs
nevaram cerēt uz augstvērtīgiem sasniegumiem ne sportā, ne darbā, ne dzīvē
kopumā.
Skaidrs, ka sabiedrībā šī ir jūtīga
tēma, bet esmu drošs, ka, ja tas tiktu pareizi nokomunicēts, tad nevienam
nerastos ne jautājumu, ne šaubas par šāda pasākuma nepieciešamību. Šī nepietiekamā
komunikācija ir traucējusi arī citu jautājumu risināšanā. Jā, viedokļu dažādība
būs vienmēr, un tā ir pat veselīga, bet tas nenozīmē, ka oponents automātiski
kļūst par Tavu ienaidnieku. Šādos brīžos der atcerēties, ka mērķis ir viens –
futbola attīstība.
Kāda ir Tava, kā potenciālā futbolista vecāka sajūta par
procesiem Latvijas futbolā? Kas mūs sagaida nākotnē?
Šī turbulence ir jāpārdzīvo. Skaidrs, ka futbolā ir daudz
spējīgu un zinošu cilvēku, kuri spēs samierināt konfliktējošās puses un nonākt
pie kopsaucēja. Es esmu optimistiski noskaņots. Tas ir laika jautājums, līdz
visi sapratīs, ka mums ir kopīgs mērķis – attīstīt futbolu. Jautājums tikai –
kad?
Mēs paši esam tie, kas veido savu nākotni. Ja šie ambiciozie
cilvēki futbolā nekur nepazudīs, ja mēs turpināsim tikpat mērķtiecīgi virzīties
elites futbola virzienā, ja mēs turpināsim attīstīt savus jaunos talantus, mēs
varam sasniegt diezgan labus rezultātus. Tā ir mana pārliecība.
Kā ap LFF notiekošie procesi var un ietekmē futbola
atbalsta apjoms? Kāda ir starptautiskā prakse?
Es domāju, ka mēs pārspīlējam ar šo notikumu nozīmi. Ja Tu
esi šeit un mīli futbolu, tad tas nemainīsies, lai kas arī notiktu federācijā.
Jā, kādam var rasties pārdomas un šaubas, vai ir īstais brīdis un vieta, kur
ieguldīt, bet to visu var ļoti ātri mainīt. Attiecības un komunikācija,
pozitīva domāšana. Šie ir tie pareizie atslēgas vārdi.
Ja runājam par starptautiskiem uzņēmumiem, tad tur var būt
citi stratēģiski mērķi un apsvērumi, bet, godīgi sakot, viņiem mūsu peripetijas
neinteresē un ļoti iespējams, ka viņi nemaz nav informēti par to, kas mūsu pīļu
dīķī notiek.
Patiesībā, es domāju, ka LFF pēdējos gados ir izdarīts ļoti
daudz labu lietu. Šī Daiņa Kazakēviča izpratne par jaunatnes attīstības
stratēģiju ir ļoti respektējama. Nedomāju, ka ir vēl kāda organizācija Latvijā,
kurā būtu tik detalizēti izstrādāts plāns, kā izaudzināt elites līmeņa
futbolistu.
Jāatzīst, ka šī komiteja jau kādu laiku nav bijusi īpaši
aktīva, un šajā nenoteiktības stāvoklī, kas apkārt valdīja, tas bija pilnīgi
saprotams. Mēs esam kā konsultatīva institūcija, kas cenšas dot padomus, ļaujot
LFF paskatīties uz notiekošajiem procesiem no biznesa cilvēku viedokļa. Tie ir
jautājumi par sponsoru piesaisti, mārketinga stratēģijām un budžeta attīstību.
Futbols kā bizness Latvijā?
Vārdi rentabls un sports Latvijā tā īsti neiet kopā, bet, ja
skatāmies tieši futbolu, tad tas ir vistuvāk šim terminam. Ja mēs spēsim turpināt
attīstīt to, kas mums ir, tad viss ir iespējams. Protams, ne visi to varēs
izveidot kā biznesu. Tas būtu jocīgi, ja bizness kļūtu rentabls visiem, kuri ar
to nodarbojas. Mums ir garš ceļš ejams, bet potenciāls ir. Tajā pašā laikā
nauda nav primārais un vienīgais dzinulis šādā biznesā.
Bieži novērots, ka Latvijā uzņēmēji, kādu atbalstot,
gaida ātru un tiešu atdevi. Nedomā ilgtermiņā un maz domā par sociālo pusi. Vai
šī situācija mainīsies?
Sabiedrībai ir jāapzinās, ka katram no mums ir zināma
atbildība. Ja mēs visu skaitam eiro, tad droši vien atbalstīt pasākumus Latvijā
nav izdevīgi, bet, ja mēs atbalstām sportu, lai kaut ko mainītu, lai kaut ko
jēgpilnu sasniegtu šajā dzīvē, tad tā ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka
uzņēmējdarbībā esam jauna valsts, uzņēmumi un uzņēmējdarbība attīstās, un šī
atbalstīšana attīstās līdz ar to. Pamazām ejam uz to, ka uzņēmēji visu vairs
nerēķina eiro un patiešām domā arī par līdzatbildību. Arī valsts līmenī jāsaprot,
ko sports mums dod, un kādu ietekmi tas ilgtermiņā atstāj uz sabiedrību.
Vai fakts, ka atbalstāt kādu komandu finansiāli ietekmē
to, vai atbalstāt viņu laukumā?
Man jau sen ir piekārta birka, ka esmu zaļi baltais, tāpēc
laikam vismaz Latvijas kontekstā nav jēgas ko iebilst, bet, ja mēs runājam tā
globāli, tad mēs katrs esam dzīvs cilvēks, un, ja Tava sirds pieder kādai
komandai, tad nav nozīmes, vai Tu atbalsti šo komandu arī finansiāli, vai nē.
Kurš klubs ir Tev tuvākais starptautiskajā arēnā?
Jau no pašas bērnības man ļoti iepatikās FC Barcelona.
Stojkovičs, Kūmans, Romario, Ibrahimovičs… Man patīk ne tikai viņu spēle, ko ir
bauda skatīties, bet arī pati kluba filozofija, attieksme pret klubu,
mārketings, tas, kā viņi komunicē ar patērētāju, spēja iesaistīt, cik ļoti
klubs spēj būt lojāls pret saviem spēlētājiem. Piemēram Messi stāsts… tas ir
vienkārši fantastisks. Arī mēs nedrīkstam aizmirst savas vērtības, savus
spēlētājus un panākumus.
Un spēlētājs?
Es apbrīnoju Cristiano Ronaldo darbaspējas un ambīcijas. Šīs
ambīcijas ir labs piemērs arī mums. Ambīcijas ir viens no spēcīgākajiem cilvēku
dzinuļiem, un tā ir lieta, kas mums ir jāattīsta arī savos spēlētājos.
5 komentāri - Sandijs Pinkulis: "Sabiedrībai ir jāapzinās, ka katram no mums ir zināma atbildība"
WhatsApp +447868753778
Whatsapp +447883183014
Visit our website on noveltydmvexperts.com you can contact us via Whatsapp +1(408) 872-5899 or Wickr ..... Octapustickets for fast response on how it works with your desired type. Thanks and waiting to Hear from you soon
vai viber +2349014523836