Ģirts Mihelsons: "Latvijas futbols nav slims" (2. daļa)

Futbols tagad vairs nav tikai 11 uz 11. Ir minifutbols, telpu futbols, pludmales futbols…. Varbūt Latvijai jāliekas mierā ar centieniem kaut ko sasniegt lielajā futbolā, un jākoncentrējas kam citam?

Uzskatu, ka ir futbols un ir pārējais sports. Visi pārējie veidi ir tāpēc, ka ir liela daļa, kuri nespēj konkurēt futbolā. Profesionālais futbols ir ļoti smags darbs un tas nav domāts visiem. Jā, mums obligāti ir jāattīsta arī citus futbola paveidus un to jādara tādēļ, lai saglabātu bērnos un jauniešos sportisko garu un veicinātu veselīgu dzīvesveidu.

Turpinot šo tēmu, vai Mettai ir jāizveido sava telpu futbola komanda?

Jā! Mēs skatāmies arī šajā virzienā. Mazie 4-5 gadu vecumā trenējas tikai telpu futbolā, zālē ar bortiem. Arī 12, 13, 14 gadus veciem bērniem, lai viņus noturētu futbolā, šāds virziens ir atbalstāms. Tāpat arī, tehnikas pilnveidošanas nolūkos telpu futbolu var izmantot, bet arī šeit visi ir jāiedala pēc spējām. Nedomāju, ka elites līmeņa futbolistiem vajadzētu piedalīties ielu pasākumos un skolu turnīros, tādējādi apdraudēt savu veselību un potenciālo karjeru.

Vai jātiecas uz rezultātiem jau agrīnā vecumā?

Mēs Latvijā esam tādā kā starpposmā uz šo īsto koncepciju. Kādreiz visi sacentās par visu, tagad sabiedrībā valda uzskats, ka rezultātam vispār nav nozīmes. Esmu drošs, ka nonāksim arī līdz zelta vidusceļam. Sacensībām ir jābūt, bet jau no U10 vecuma mums ir jānodala tie, kuri vēlas ar futbolu nodarboties nopietnāk no tiem, kuri koncentrējas uz pašu procesu un viņi lai sacenšas savā starpā. Mēs tā darām jau krietnu laiku un redzam, ka tas strādā.

Kāda ir Mettas filozofija? Vai šajā vecumā uzvara ir galvenais?

Futbols ir sporta spēle, kur sacenšas par uzvaru un uzvarētājs ir tikai viens. Nekur dzīvē arī nav citādāk. Esam izvēlējušies grūtāko ceļu. Metta vēlas uzvarēt ar instrumentiem un principiem, kurus pielieto treniņos. Tajā pašā laikā arī uzvara nav otršķirīga un trenera nozīme, loma protot šīs lietas apvienot ir nepārvērtējama. Tas ir kolektīvs darbs, un, lai katram līmenim būtu atbilstošas prasības, ir jānodala profesionālais sports no futbola kā sociālās funkcijas. Tās abas sistēmas viena otru papildina, bet prasības sportiskajos jautājumos ir atšķirīgas.

Varbūt, lai sasniegtu rezultātus, visiem jāspēlē pēc vienas sistēmas? kā Nīderlandē piemēram. Vai tas ir iespējams? Vai LFF to var uzspiest?

Šaubu nav, bet mēs nevaram sistēmas vienkārši pārkopēt. Pašlaik mums katastrofāli trūkst taktiskās zināšanas, kas izteikti jūtams jau no U13 vecuma. Domāju, ka sākot jau ar treneriem, kuriem trūkst šo zināšanu. Jā, Baltijas līmenim pietiek, bet mums ir jāiet uz priekšu. Šeit es domāju, ka mums ir nepieciešama arī ārzemju speciālistu palīdzība. Mēs esam nosliekušies par labu itāļu speciālistiem un ceru, ka mums izdosies tādus arī piesaistīt.

Otrā lieta ir metodiska fiziskā sagatavošana, un visbeidzot arī tehniskā sagatavotība. Pašlaik ir aizsākta laba apmācības programma pēc Coerver coaching metodes, kas ir ļoti plats solis uz priekšu pareizajā virzienā. Coerver coaching šogad svinēja 35 gadu jubileju un Beļģija, Francija, Japāna, Anglija pēdējos desmit, piecpadsmit gadus mērķtiecīgi veicinājuši tieši savu spēlētāju tehnisko sagatavotību, un darījuši to uz Coerver coaching treniņu metožu bāzes. Mums kā mazai nācijai tam ir jāpieiet vēl nopietnāk.

Pēdējā laikā ir liels uzsvars tieši uz Grassroots pasākumiem. Kāds ir Tavs viedoklis par to?

Grassroots neapšaubāmi ir vajadzīgs, bet ir jāizvirza prioritātes. Ja mēs vēlamies sasniegt rezultātu un noķert, vai vismaz pietuvināties Eiropas futbola līmenim, tad bez profesionalitātes, bez kvalitātes, bez iedziļināšanās visos sīkumos neiztikt. Mums ir jābūt vienotai izpratnei par to, kā ir jābūt. Citādi rezultātu nebūs.

Mēs runājam nevis tāpēc, ka nebaidāmies, bet tāpēc, ka mums ir skaidrs, kāds ceļš mums ir jāiet. Un ne tikai Mettai. Mēs vieni paši nesaražosim spēlētājus visai Latvijai. Atdevei jābūt arī no citiem un iespējams pat vēl lielākai.

Kā noprotu, tad Metta pašlaik ir pietiekami skaļš vārds Eiropā. Kā Jūs to panācāt?

Skaļš noteikti nē, bet jauniešu akadēmiju līmenī atpazīstams gan. Mēs daudz gadus nemitīgi sūtījām e-pastus uz Zviedriju, ar lūgumiem mūs uzņemt elites līmeņa turnīrā, bet tur visi par mums smējās – nevienam nebijām vajadzīgi, līdz 2012. gadā beidzot saņēmām uzaicinājumu un mēs to turnīru uzvarējām. Tas gan nenozīmē, ka mēs tur bijām stiprākie. Finālā ar 3-1 pārspējām Malmi, bet, ja godīgi, tad viņi bija krietni pārāki. Interesanti, ka Lagūns pirmajā puslaikā iesita trīs vārtus un aizsteidzās uz lidmašīnu, jo tēvs necerēja, ka tiksim finālā. Kopš tā laika esam ļoti pieprasīti šādos turnīros. Mēs gan esam ļoti auguši un tagad spēlējam krietni simpātiskāku futbolu kā toreiz, bet bez rezultāta tajā turnīrā, šādas iespējas mums varētu arī nebūt.

Mums uz lietām jāskatās reālistiski. Esam maza valsts un U16 vecumā nevaram spēles ziņā dominēt pār lielo valstu komandām ne klubu, ne izlašu līmenī.  Jā, mums katrā komandā ir divi, trīs ļoti labi spēlētāji, bet ne visa komanda. Mums ir jāizveido sistēma ar pamatprincipiem, pēc kuriem treneri vadīsies veidojot treniņus, lai šie 2-3 spēlētāji sasniedz profesionālā futbola līmeni un var palīdzēt mūsu valsts izlasei.

Vai vari kādus jaunos spēlētājus īpaši izcelt?

Jauniešu izlasēs jau visi vairāk vai mazāk ir redzami. Krollis, Varslavāns, Lagūns, Ozoliņš, Birka, Uldriķis. Viņi izvēlējās palikt šeit un nobriest caur Virslīgu, un tas nav nepareizs ceļš. Ja skatāmies mazliet jaunākus, tad ir Vientiess, Vapne, Vilnis, Melnis, Šits un citi. Un tie ir tikai Mettas spēlētāji. Ir arī Liepājā, Daugavpilī un citur. Tie ir mūsu kopējie spēlētāji un mums visiem kopā ir jāstrādā pie tā, lai šie un citi spēlētāji izaugtu līdz nopietnam līmenim.

Daudzi, vēloties Jums "ieknābt", atzīmē Jūsu saukli par 2020. gadu. Kāds bija un varbūt arī ir Jūsu mērķis?

Mūsu mērķis bija un ir būt tik sakārtotai organizācijai, un spēt sagatavot tik labus spēlētājus, lai ar savas akadēmijas spēlētājiem spētu pacīnīties par Virslīgas titulu. Vai tituls būs, vai nebūs, tas jau ir cits jautājums. Tas ir futbols – notikt var viss. Šeit arī lieki piebilst, ka kluba mērķi un spēlētāju mērķi var atšķirties un, ja mēs nespējam noturēt spēlētājus, mums ir jāļauj viņiem iet. Arī tas var būtiski ietekmēt klubu spēku samērus.

Latvijā grasās ieviest 8-3 sistēmu, atļaujot laukumā būt līdz pat astoņiem leģionāriem. Tas var veicināt arī kāda pieredzējuša latviešu spēlētāja pieejamības pieaugumu. Kāds būs FK Metta ceļš?

2015. gadā stingri nolēmām iet profesionālu kluba ceļu un, ja līdz tam mums nebija neviena spēlētāja ar profesionāļa līgumu, tad tagad tādi ir praktiski visi. Ja runājam par leģionāriem, tad arī viņi ir daļa no iespējas sagatavot vietējos spēlētājus gan konkurencei, gan citām kultūrām. Pašlaik mēs varam atļauties apmēram sešus leģionārus. Tajā pašā laikā, ja vietējais ir vienādā līmenī ar leģionāru, tad spēlēs vietējais. Arī turpmāk negrasāmies mainīt kursu un akadēmijā izaugušie ir Metta prioritāte. Runājot par pieredzējušiem latviešu spēlētājiem, tad jāizvērtē, ko viņi var sniegt klubam. Jebkurā gadījumā labprātāk izmantojam vietējos spēlētājus. Ar leģionāriem viss ir krietni sarežģītāk.

Jūs bijāt pirmie, kas izveidojāt futbola klases, pēc tam attīstot sadarbību arī ar LU, izveidojot treneru apmācības programmu. Kāpēc visu tā sarežģīt?

Futbola klašu mērķis bija rast iespēju un laiku papildus treniņiem. Bez tiem labus rezultātus sasniegt ir grūti, tāpēc 7.-9. klasei papildus treniņi ir no rīta un mācības trīs dienas nedēļā sākas ar trešo stundu. Savukārt vidusskolniekiem, kuri jau pretendē uz dublieru un Virslīgas komandu trīs dienas nedēļā ir brīvs brīdis dienas vidū, lai varētu aizvadīt treniņus ar pārējiem. Papildus tam, tā ir iespēja būt ambiciozā vidē un radīt priekšstatu par profesionālu režīmu.

Sadarbībai ar LU treneru izglītības programmas izveidei mērķis bija ļaut iegūt augstāko izglītību jaunajiem futbolistiem, pirms viņi ir uzsākuši profesionāļu gaitas ārpus Latvijas. Tas ir kā drošības spilvens spēlētājiem, ja viņiem kaut kas neizdodas un viņi nekļūst par profesionāliem futbolistiem, tad viņiem jau ir kaut kāda bāze, kaut kāda izglītība uz ko var balstīties savā turpmākajā dzīvē.

Viena no sāpīgākajām tēmām Latvijas futbolā vienmēr ir bijusi infrastruktūra. Kuri ir tie jautājumi, kuru risināšanu nevar atlikt?

Primāri būtu jāatrisina iekštelpu trūkuma problēma. Galvenokārt jau Rīgā un pēc tam jāiet tālāk, vadoties pēc akadēmiju reitinga. Nu nevajag mums pašlaik 5-7 miljonu EUR vērtus haļļu projektus. Uzpūšamā halle maksā 750 tūkst. eiro. Federācijai sadarbībā ar klubiem, pašvaldībām un investoriem to ir iespējams realizēt.

Otra lieta ir sintētiskie āra treniņlaukumi. Jāatrod risinājums, lai tie būtu pieejami reģionos un, jo īpaši Rīgā un Pierīgā, kur koncentrējas lielākā futbolistu daļa. Turpinām ar dabīgajiem laukumiem. Visām Virslīgas komandām, cik laikapstākļi atļauj, jāspēlē uz dabīgā zālāja laukumiem. Tas ir sakārtojams. Sakārtojam apgaismojumu Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, drīz būs labs laukums arī Valmierā. Laiks sakārtot šo jautājumu arī Rīgā.

Kādi ir Mettas plāni infrastruktūras jautājumu risināšanā?

Mēs plānojam Virslīgas un Dublieru komandu dabūt ārā no Rīgas. Pašlaik skatāmies vairākas zemes iegādes iespējas Pierīgā Daugavas labajā krastā. Bāzei nepieciešami apmēram astoņi hektāri zemes, un kopējās projekta izmaksas varētu būt no 8-12 miljoniem EUR. Šobrīd meklējam dažādus investīciju piesaistes veidus. Redzēsim, vai tas izdosies vai nē. Ja runājam par laika termiņu, tad bāzes pirmie aizmetņi varētu būt 2021. gadā.

Savukārt akadēmijai vēlamies attīstīt Hanzas centru. Hanzas centra projekts ir gatavs, atliek tikai piesaistīt līdzfinansējumu projekta realizācijai apmēram miljons EUR apmērā.

Jūs nebaidāties izteikt savu viedokli un nereti varbūt skarbāk, kā citi gribētu dzirdēt. Vai viss ir tikai balts, vai melns?

Mums daudzi ir norādījuši uz to, ka nav tak tikai melns un balts. Īpaši sākumposmā. Domāju, ka pirmsākumos mēs bijām pārāk nepieredzējuši, lai kāds mums noticētu, tajā pašā laikā, ja tagad kāds pie manis atnāktu ar iniciatīvu, es nekad to nenorakstītu.

Jānis Mežeckis mums 2006. gadā teica: “Es ceru, ka Jūs iziesiet pa šīm durvīm un tā būs pēdējā reize, kad Jūs redzu!”. Liels paldies viņam par šiem vārdiem. Tas mūsos radīja neapvaldāmi lielu spītu. Mēs sapratām, ka, kamēr mēs nebūsim futbola skolu (tagad akadēmiju) reitinga pirmajā vietā, attieksme nemainīsies. Mums izdevās sakustināt ļoti daudzas lietas, bet tas prasīja piecpadsmit gadus. Ja pirmsākumos mēs runājām par lietām, kurām teorētiski vajadzētu būt, tad tagad jau mēs runājam par to, ko esam paši pārbaudījuši. Mēs skaidri saprotam, kā ir jābūt un, ko ir reāli ieviest arī Latvijā.

LFF pašlaik notiek lielas pārmaiņas. Kā Tu redzi šo notikumu turpmāko attīstību?

Latvijas futbols nav slims. Es vienmēr esmu ticējis Latvijas futbola sabiedrībai un, ja mēs esam kaut kur pieļāvuši kļūdas, tad ticu, ka spēsim rast arī risinājumu. Sešus gadus atpakaļ jau sākām saprast, ka mums ir jāpievērš pastiprināta uzmanība mūsu lielākajai vērtībai – spēlētājiem un viņu ceļam. Tagad tas arī tiek darīts un pamazām sāk nest augļus. Visi jauniešu komandu panākumi jau neradās vienā dienā. Skaidrs, ka nekas nav beidzies un vēl ir daudz vietas uzlabojumiem, bet, turpinot pirms sešiem gadiem iesākto ceļu, un stiprinot profesionalitāti visos līmeņos, rezultāti neizpaliks.

160 komentāri - Ģirts Mihelsons: "Latvijas futbols nav slims" (2. daļa)

Komentēt