Ģirts Mihelsons: "Latvijas futbols nav slims" (1. daļa)

Kā sākās Tava aizraušanās ar futbolu?

Man ļoti spilgti atmiņā iespiedusies tēva mīlestība uz futbolu. Tas, kā viņš apbrīnoja spēlētājus, ar kādu aizrautību skatījās ikkatru futbola spēli un dara to vēl aizvien. Tajā laikā gan es vēl neapzinājos, kas ir Maradona un pārējie tā laika varoņi,

Pirmais no lielajiem turnīriem, ko skatījos bija 1986. gada Pasaules Kauss Meksikā. Djego Maradonas triumfu gan neredzēju, jo sapampuša kakla dēļ es biju slimnīcā, un vienīgais, ko es no tā laika atceros par futbolu ir manas histēriskās asaras par to, ka neredzēšu finālu.

Kā nonāci līdz futbola spēlēšanai?

1991. gadā Limbažos izveidojās airēšanas treneru pārprodukcija un Valdis Matīss bija spiests mainīt sporta veidu. Tā radās futbola sekcija un pilnīgi loģiski, ka tai pievienojos arī es. Pirmsākumos treniņi, maigi sakot, nebija pārāk profesionāli, bet tā bija pieskatīta, uzraudzīta un motivēta vide. Treneris jau pašā sākumā saprata, ka jāveido saikne ar Rīgu. Tā mēs nonācām pie FK Auda un Jura Docenko. Atceros, ka pirmā savstarpējā draudzības spēle beidzās ar rezultātu 1-45. Pirmais pārsteigums jau bija tas, ka viņi spēlē ar piepumpētām bumbām. Šo "triku" pārņēmām arī mēs.

Treneris daudz ko nevarēja mums parādīt, bet tas tika kompensēts ar Coerver coaching apmācību programmu video rādīšanu. Tā mēs soli pa solim gājām uz priekšu. Limbažiem komanda nebija un mēs spēlējām pie Audas. Reizēm uz Rīgu braucām pat divas – trīs reizes nedēļā. Ar trenera Valda Moskviču, ar vienām aizmetinātām aizmugurējām durvīm, lai vieglāk mūs pieskatīt.

14 gadu vecumā braucām uz Skandināviju un tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Viss bija tik labi nostādīts, tik labi sakārtots. Sākot jau no tik elementārām lietām kā vienādu apģērbu un beidzot ar pašu spēli, sistēmu. Tad arī sāku  domāt par to, kāpēc Latvijā tā nav?

Kā iepazinies ar Andri Rihertu?

Ar Andri iepazinos, kad viņš no Skonto pārnāca uz Audu U16 vecumā. Andris jau no 16 gadu vecuma sāka trenēt bērnus un arī mani treneris Matīss palēnām iesaistīja treneru arodā.

Kā radās ideja par skolu?

Mans sapnis vienmēr bija spēlēt AC Milan, un, kad sapratu, ka pats tur nespēlēšu, tad bija laiks domāt par to, kā tur palīdzēt nokļūt citiem. Atradu kopīgu valodu ar Andri, un paralēli sāku trenēt/asistēt pie Jura Docenko. Tajā laikā FK Auda sākās pārmaiņas, tā sadalījās vairākās organizācijās un mums ar Andri bija iespēja veidot savas komandas zem FK Auda vārda.

Tie bija 89.-92. gadā dzimuši puiši, kuri jauktās grupās trenējās pie mums. Ar viņiem un piepalīdzot dažiem pieredzējušākiem spēlētājiem jau zem Mettas karoga arī uzvarējām pirmo līgu 2011. gadā. Kad sākām un Daugavas stadiona vecajā mākslīgajā laukumā aizvadījām treniņus, mums bija viena bumba un pāris micītes, bet 80 spēlētāji. Diez vai tie bija labie apstākļi, kas viņus aizrāva, varbūt tā degsme un fanātisms, kas mums piemita. Kādu laiku turpinājām, bet tad bija laiks veidot kaut ko nopietnāku. Piedāvājām šo attīstības modeli FK Auda, bet viņu viedoklis atšķīrās un mēs nolēmām iet savu ceļu.

Mēs jau pašā sākumā sapratām, ka nedrīkstam melot un jāsaka, ka par profesionāļiem kļūs vien 1-2%, tāpēc devāmies pie Latvijas Universitātes. Viņi bija pretimnākoši un tā arī uzsākām sadarbību. Sākums bija grūts. Treniņi sākās 20:30 un beidzās vien vienpadsmitos. Nevienam tas nav viegli. Vairākas reizes ir bijis tā, ka liekas - vairs nav spēka, bet izeja vienmēr ir atradusies, un esam raduši spēkus turpināt. Šis spīts, vēlme pierādīt un apliecināt arī ir tas, kas nepieciešams katram futbolistam Latvijā.

Tagad klubā ir iesaistīti jau vairāk kā 30 cilvēki un tas, kā mēs esam satikušies, joprojām šķiet kā brīnums. Dažbrīd šķiet, ka kāds mūs ir vadījis. Tu uzdodot jautājumu noformulē savu mērķi un agri vai vēlu, atbildes atnāks.

Kā radās nosaukums Metta?

Mēs vēlējāmies nosaukumā ietvert tās īpašības, kuras vēlamies iedzīvināt klubā. Likām kopā pirmos burtus, meklējām variantus. Kāds mums deva padomu, ka nosaukumam ir jābeidzas ar patskani, lai līdzjutējiem vieglāk veidot saukļus. Saliekot šo visu kopā, mums sanāca FK Zambo. Labi, ka tajā laikā mums pietika prāta šo nosaukumu neizmantot. Nav grūti iztēloties kādas asociācijas sabiedrībā rastos.

Galu galā nonācām pie Metta, kas no Sen Indu valodas nozīmē vēlēt un darīt labu. Tas arī lieliski simbolizē to, ko mēs vēlamies – vēlēt un darīt labu  futbolistiem, Latvijas futbolam un sistēmai kopumā.

Neesat vienīgais, kurš no Jūsu ģimenes ir iesaistīts Mettā.. Pastāsti par to, kā ģimene uztvēra šo visu un kā nonācāt pie tās iesaistīšanas.

Vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši un bijuši kā paraugs. Tēvs vienmēr atrada laiku, lai aizvestu mani uz Rīgu uz treniņiem, vai turnīriem. Arī pēc 1-45 es nekad nedzirdēju pārmetumus treneriem, es nekad nedzirdēju, ka futbols nav mans sporta veids, ka futbols man nekad nepadosies. Viņi motivēja mani ieguldīt darbu un radīja pārliecību, ka šie rezultāti neizpaliks. Tas maina attieksmi, un tas ir tas, kas motivē palikt, kas motivē tiekties uz ko vairāk. Jauniešu vecumā, lai tiktu uz turnīriem, vecāki ne tikai pārdeva visus sertifikātus, bet arī bija gatavi uz laiku nonākt vietējās avīzes kauna lapā, kur tiek ievietoti parādnieki. Viss tikai tādēļ, lai es tiktu uz Zviedriju. Tas man bija tik nozīmīgi un motivējoši, ka spilgti iespiedies manā atmiņā.

Šī ģimenes loma gan manā, gan Andra dzīvē ir ļoti nozīmīga, un vēlējāmies to nodot arī saviem audzēkņiem. Bērnus un futbolistus izaudzina ģimene un Mettā ir vide, kas ļauj papildināt šo vecāku darbu. FS Metta ir vieta, kurā futbolists ir gaidīts.

Vecāki iesaistījās paši. Un pēc kāda laika sapratām, ka mums ir vajadzīgi palīgi uz pilnu slodzi. Visi papīri, grāmatvedība, finanšu lietas…. Tā ir manas mammas pasaule un nopelns. Tikai viņas dēļ esam tik sakārtota organizācija. Principā visi, kas šeit ir iesaistīti, kaut kādā jomā ir stiprāki par mani un Andri. Tas arī ir viens no Metta kluba virzieniem – veidot spēcīgākus cilvēkus. Katrs Mettas ģimenes loceklis padara mūs labākus.

Ir elites futbols un ir šī sociālā puse, kuras ieguldījums nav tikai futbolā, tā ir daļa no ģimenes.

Kad sapratāt, ka tas var izaugt par kaut ko lielu?

Ka tas izaugs tik nopietni saistībā ar elites futbolu, izlašniekiem, kontaktiem, pat nevarējām iedomāties, un, ja man jautātu vai es to darītu vēlreiz, es teiktu nē. Es noteikti būtu nobijies. Mēs bijām naivi un neapzinājāmies uz ko parakstījāmies. Iespējams, tas pagrieziena punkts bija 2010. gadā, kad ar Andri mēs pusgadu nesarunājāmies, mēs varējām viens otru pasūtīt un viss beigtos. Mūsu komunikācija bija tikai saistībā ar klubu un tas bija laiks, kad sapratām cik ļoti mums tas viss nozīmē.

Mēs ziedojām desmit gadus. Mums nebija nedz algas, nedz personiskās dzīves, nekā. Es dzīvoju pie tantiņas Mežciemā un vecāki mani visu laiku finansiāli atbalstīja. Ar sabiedrisko transportu vadājām bumbu maisus un ēdām vienreiz dienā Makdonaldā, jo tā bija vislētāk. Un tad pienāk arī noguruma brīdis, kad Tu atjēdzies – man nav draugu, nav privātās dzīves, nav nekā. Mums bija jāaprod, ka mums var būt gan ģimene, gan iesaiste klubā un neviens no tā necietīs. Priecājamies, ka daudzi Metta treneri savas ģimenes izveidojuši esot jaunākā vecumā.

Kāds būtu pareizais jaunā futbolista attīstības ceļš?

Ātrāk par četriem gadiem noteikti nevajadzētu sākt. Pirms tam var veltīt laiku citām nodarbēm – peldēšanai, skriešanai, vingrošanai. Ja patīk futbols, tad var pāriet uz to. Jāseko, lai bērns ir apmierināts un jūtas droši šajā vidē. Ļoti svarīgs aspekts ir arī regularitāte. Treniņiem ir jābūt visu gadu. Ja vasarā trīs mēnešus bērns netrenēsies un tas atkārtosies trīs gadus pēc kārtas, tad nav jābrīnās, ka bērns vairs netiek līdzi, un, ja klubā nav iespējams sadalīt bērnus pa līmeņiem, tad tā kļūst par nopietnu problēmu. Vēlāk objektīvi jānovērtē vai bērnam patiešām ir spējas, vēlme sacensties un pēc tā arī jāvadās turpmāk. No desmit gadu vecuma jau sākas profesionāla ievirze. 13 gados sāk spēlēt futbolu 11 uz 11 un gada laikā vajadzētu nonākt pie pirmajiem secinājumiem vai vēlies iet profesionāla futbolista ceļu. Galvenais - nedrīkst vecākus un bērnus mānīt. Ja bērnam labāk koncentrēties citām kvalitātēm, tad tas treneriem arī ir jāpasaka.

Vidusskola jau ir laiks, kad tuvojies Virslīgai, un tas ir nākamais izvērtējuma punkts, kad jāsaprot – futbols vai mācības. Šajā brīdī es redzu 8-3 sistēmas priekšrocības. Mums nav jārada ilūzija, ka Tu būsi profesionāls futbolists, bet patiešām jāsagatavo konkurētspējīgs spēlētājs. Ja Tu vidusskolas vecumā neesi tuvu spēlēšanai Virslīgas līmenī, tad visticamāk vajadzētu koncentrēties mācībām bet tiem, kuri Virslīgas līmenī sāk spēlēt jau jaunā vecumā, ir jāpalīdz ar skolu. Lielākoties gan tādi jaunieši ir ļoti motivēti abās jomās.

Ik pa laikam dzirdam, ka kāds jaunais ir bijis kaut kur pārbaudē. Kāpēc viņi paliek Latvijā?

Mēs klubā to vairāk uztveram kā pieredzes krāšanu. Ir ļoti daudz vietas, kur aizbraukt un, ja vienā vietā Tevi izbrāķē, tad tas nenozīmē, ka citur Tev nav iespējas. Ir, kuri paliek un ir, kuri atsakās. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka šim visam līdzi nāk daudzi citi aspekti, kam ne visi ir gatavi. Jāizlemj, ko darīs ar skolu, vai vecāki ir ar mieru. Jāsaprot, vai pats bērns tam ir gatavs, un vai ir gatavs visu pamest bez garantijas kļūt par profesionālu futbolistu. Daudzi jau jauniešu vecumā vēlas doties uz ārzemēm, bet jāapzinās, ka ja Tu neesi sava vecuma izlases līderis, tad Tev tur visticamāk nav ko darīt.

Nav komentāru

Komentēt