Emīls Blūms: "Futbols mani izveidoja par personību"
Kā sākās Tava pieredze
futbolā?
Manas mammas brālis ir bijušais
Latvijas izlases spēlētājs Andrejs Štolcers, tādēļ mana iesaiste futbolā šķita
diezgan loģisks solis. Sāku trenēties četru gadu vecumā JFC Skonto pie trenera
Beļajeva kopā ar Dubru, Eduardu Višņakovu un citiem pašlaik labi zināmiem
futbolistiem. Es biju kādus trīs gadus jaunāks par pārējiem. Pusaudžu gados
pārgāju uz RFS pie trenera Petrenko, un tiku izsaukts arī uz tādu kā reģionālo
izlasi. 16 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlos uz Londonu un pievienojos Sutton
United jauniešu un dublieru komandai, kas savu atpazīstamību ieguva, kad FA
kausa ceturtdaļfinālā spēlējot pret FC Arsenal, pārtraukumā vārtsargs laukuma
malā ēda pīrāgu. Mani jau brīdināja, ka, lai spēlētu ir jāsakārto papīri un tas
nebūs ātri, bet nezināju, ka tas ievilksies uz veselu gadu. Šāda piespiedu
dīkstāve lika man vairāk pievērsties mācībām un darbam, tāpēc pametu Sutton
United un pievienojos koledžas komandai. Pēc koledžas atgriezos Latvijā un
futbols jau kļuva vairāk par hobiju paralēli pamatdarbam. Dažus mēnešus
trenējos arī ar FC RABA telpu futbolā, bet pamatdarbs neļāva tam pievērsties
nopietnāk.
Kāpēc nekļuvi par profesionālu
futbolistu?
Lai gan vienā sezonā JFC Skonto
sastāvā es nokļuvu visas sezonas rezultatīvāko JFC Skonto spēlētāju saraksta
piektajā vietā, aiz tādiem uzvārdiem kā Karašausks, Solovjovs, Šabala, nevarētu
teikt, ka arī īpaši izcēlos. Daļēji tas, plus arī apstākļi spieda pievērsties
tam, kur var nopelnīt tagad un tūlīt. Mēs pārcēlāmies uz Londonu krīzes laikā.
Dzīve tur nepavisam nav lēta un, lai savilktu galus, man bija jāsāk strādāt. Es
izdarīju savu izvēli, un to nenožēloju.
Kādā pozīcijā Tu spēlēji?
Lielākoties es biju uzbrucējs,
bet ir sanācis spēlēt arī citās.
Ar kuriem pašlaik zināmiem
spēlētājiem esi kopā trenējies? Jau jaunībā viņi izcēlās uz pārējo fona?
Esmu dzimis 1993. gadā un
visvairāk izdevās uzspēlēt tieši ar vienaudžiem - Isajevu, Stugli, Savaļnieku.
Arī ar nedaudz jaunākajiem brāļiem Ikauniekiem. Trenējos kopā ar Jagodinski,
Eduardu Višņakovu, Kasparu Dubru, Romānu Mickēviču. Īpaši izcelt varētu Jāni
Ikaunieku, kurš lai gan ir divus gadus jaunāks un augumā krietni mazāks, spēja
būt ļoti rezultatīvs. Principā visi mani iepriekš nosauktie kaut kādā mērā
savās komandās bija savu komandu līderi. Tajā pašā laikā nespīdēšana jauniešu
izlasēs nenozīmē, ka nekļūsi par labu futbolistu. Piemēram, Isajevs jaunībā
bija stabila vērtība komandā, labs spēlētājs, bet turnīra simboliskajā izlasē
diez vai iekļūtu, un mans labākais draugs Elvis Stuglis, jauniešu vecumā vienu
laiku bija rezervē aiz manis, bet tas viņiem netraucēja nonākt spēcīgākajās
Latvijas komandās un pat iekļūt Latvijas izlasē.
Ar ko nodarbojies pašlaik?
Mans pamatdarbs ir IT uzņēmumā
Euro Live Technologies, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu Online kazino.
Mēs strādājam ar visiem lielākajiem nozares uzņēmumiem Eiropā. Šajā kompānijā
esmu jau sešus gadus. Sāku no apakšas un tagad esmu vecākais klientu apkalpošanas
nodaļas vadītājs. Mums darbs sākas tad, kad citi Latvijā parasti beidz darbu,
jo tajā laikā ir vislielākais spēlētāju pieplūdums. Mans uzdevums ir komunicēt
ar VIP spēlētājiem, asistēt viņiem, papildus ir jāvēro galdi, kā strādā dīleri,
jāmeklē lietas, ko pilnveidot utt..
Futbola spēļu informators,
pasākumu vadītājs…. Futbols joprojām ir Tevī?
Jā, paralēli pamatdarbam,
joprojām esmu futbolā. Vadu dažādus pasākumus, strādāju par futbola spēļu
informatoru un pāris gadus arī komentēju pašas spēles televīzijā. Pašlaik
vairāk sadarbojos ar RFS, bet Eiropas līgas spēļu laikā par informatoru mēdzu
piestrādāt arī Riga FC.
Tu esi strādājis arī ar
Latvijas izlasi. Kāda ir Tava spilgtākā pieredze darbā ar to?
Es laikam izceltu divas spēles, kurās Skonto stadions
bija stāvgrūdām pilns. Tās ir spēles pret Nīderlandi un Portugāli. Spēle pret
Nīderlandi bija mana pirmā šāda veida pieredze, kad es tieku filmēts un tas
tiek rādīts stadionā uz lielā ekrāna un atmosfēra bija fantastiska. Latvijā šis
formāts gan ir diezgan grūti realizējams, jo mēs uz futbolu joprojām nākam
pēdējā brīdī. Pirmajā spēlē es vēl nezināju, ka mana caurlaide dod iespēju būt
pašiem spēlētājiem pavisam tuvu un tās lielākās emocijas bija no viesu tūkstošu
radītās atmosfēras stadionā, bet spēlē pret Portugāli, es jau biju informēts
par to, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt, tāpēc par īpašiem brīžiem kļuva
iespēja komunicēt un būt tuvumā lielām futbola zvaigznēm. Jā, jā tiku arī pie
Cristiano Ronaldu autogrāfa uz Real Madrid krekla. Zināju, ka būs tikai viena
iespēja - selfijs vai autogrāfs. Dienas pirmajā pusē strādāju Liepājā, kur
saņēmu lūgumu dabūt autogrāfu, tāpēc nosliecos par labu tam. Sniedzot Ronaldu
kreklu, viņš bija lakonisks un teica: “Stretch”. Es, protams, paklausīju un kļuvu
par vienu no retajiem, ar kuru viņš komunicēja.
Esi strādājis arī Pasaules
kausā Krievijā. Kā tiki pie šādas iespējas?
Tas ir kā atgriezties sapnī. Viss
šis darbs futbolā ar izlasi, klubiem, Ghetto Football vadīšana. Tas viss
veidoja tādu kā manu portfolio un bija daļa no šīs iespējas. Viss sākās ar Facebook
ierakstu, kur meklēja atraktīvus jauniešus ar labām krievu un angļu valodas
zināšanām darbam stadionā. Kolēģe, zinot, ka es ar to nodarbojos, mani
atzīmēja. Papētot šī ieraksta autori, nopratu, ka viņa ir strādājusi arī Soču
Olimpiskajās spēlēs. Tas mani ieinteresēja, un zem komentāra ne tikai
atbildēju, ka es būtu ieinteresēts, bet arī pievienoju bildi ar sevi stadiona
malā no spēles pret Portugāli. Nevarējis sagaidīt atbildi, nolēmu viņai
uzrakstīt arī personīgu vēstuli. Pēc pāris nedēļu klusuma, pēkšņi saņēmu
atbildi ar lūgumu izstāstīt par savu pieredzi. Tad arī uzzināju, ka tas
patiešām ir saistīts ar Pasaules kausu. Manī viss sagriezās, sapratu, ka šī ir
mana iespēja, jo teju perfekti atbildu nepieciešamajām prasībām. Viņa bija ļoti
pārsteigta par to, ko redzēja un dzirdēja, un tā arī tiku pie iespējas. Nācās
izvēlēties pilsētu, kurā gribētu strādāt. Maskava, Sanktpēterburga un Soči bija
kā slēgtās pilsētas un tur nebija variantu tikt cilvēkam no malas, tāpēc nonācām
pie Volgogradas varianta, kas mani apmierināja gan kā pilsēta, gan kā
potenciālo spēļu vieta. Ierados nedēļu pirms pirmās spēles, mums piešķīra
dzīvokli, telefonu un kabatas naudu. Tiku arī pie sīki izstrādāta scenārija ar
ļoti daudz teksta un tas bija jāiemācās no galvas. Jāsasveicinās ar
līdzjutējiem, jāpiesaka iepriekšējo spēļu rezultāti, jāpastāsta par pilsētu,
jāiepazīstina ar leģendām. Tas brīdis, kad Tu kontrolē un vadi visu 45
tūkstošus ietilpīgo stadionu, ir kaut kas vārdiem neaprakstāms. Acīmredzot
darba devējiem patika tas, ko viņi redzēja un es tiku uzaicināts vienu spēli
novadīt arī “slēgtajos” Sočos. Tur arī tiku pie ļoti ekskluzīva video, kad spēlē
starp Vāciju un Zviedriju filmēju, kā Kross izpildīja soda sitienu tieši no tās
puses, kur atrados. Viņš guva vārtus un visa Vācijas izlase pieskrēja pie stūra
karodziņa, burtiski pāris metru no manis un svinēja vārtu guvumu. Vēlāk šis
video ieguva plašu atpazīstamību arī no sociālajos tīklos.
Tā ir Tava spilgtākā pieredze
futbolā?
Neapšaubāmi! Ja būtu jāizceļ kādu
konkrētu brīdi, tad droši vien tas ir šis Krosa gols. Biju tieši aiz Vācijas
izlases līdzjutējiem, un tajā brīdī stadions burtiski uzsprāga. Ja runājam par emocijām, tad visspilgtāk
atmiņā iespiedusies Latvijas uzvara divu spēļu summā pār Turciju. Mājas spēli
apmeklēju klātienē, bet izbraukuma spēli skatījos mājās. Labi, ka ne virtuvē,
jo pēc otrajiem gūtajiem vārtiem virtuvē šķīda trauki. Tas mums bija tieši tik
svarīgi!
Vai šī pieredze Pasaules Kausā
Tev deva kādu grūdienu turpmākajā karjerā?
Jā, noteikti! Tajā pašā laikā
varbūt ne tik lielu, kā es to biju iztēlojies. Pasaules Kausu rīkoja vislielākā
šāda veida aģentūra Krievijā - Sport Producers. Viņu pārraudzībā bija arī Soču
Olimpiskās spēles, pāris pēdējās KHL zvaigžņu spēles utt. Šīs kompānijas
ietvaros manas karjeras iespējas ir krietni uzlabojušās. Piemēram, februāri
strādāju Vispasaules Ziemas Universiādē Krasnojarskā. Mana nākamā lielā cerība
ir, ka viņiem tiks uzticēts rīkot Ziemas Olimpiskās spēles. Kā noprotu, tad
sarunas jau ir uzsāktas.
Vai vari apgalvot, ka futbols
ir mainījis Tavu dzīvi neskatoties uz to, ka nekļuvi par profesionālu spēlētāju?
Futbols mani ir izveidojis kā
cilvēku. Tās līdera dotības, neatlaidība, tas viss nāk no futbola un ir
palīdzējis man turpmākajā dzīvē.
Futbols Tev ir arī citādi
palīdzējis karjerā, vai devis kādu iespēju, kas citkārt nebūtu?
Es laikam izceltu iespēju
uzspēlēt FC Arsenal mājvietā Emirates stadionā. Stadionā, par kura izīrēšanu uz
trīs stundām prasa 38000 mārciņu. Manas
darbavietas mātes uzņēmums PlayTech izlēma dot iespēju saviem darbiniekiem
sajust, kā tas ir būt un spēlēt šādā laukumā, un pie reizes noskaidrot stiprāko
meitas uzņēmumu minifutbolā. Viss, kas bija jāizdara – jāuzvar vietējā atlasē. Latvijā
mēs esam vienīgais uzņēmums, tāpēc kvalifikācija bija uzņēmuma ietvaros. Uzreiz
tika nolemts, ka vienā komandā jāsavāc visi potenciāli stiprākie un es, kā
izbijis futbolists tādā sarakstā arī iekļuvu. Tā nokļuvu Emirates stadionā, kur
tikām līdz finālam. Diemžēl pēcspēļu sitienu sērijā piekāpāmies ukraiņu
kolēģiem un turnīru noslēdzām otrajā vietā.
Kurš ir Tev tuvākais klubs
Virslīgā?
Ņemot vērā, ka ne pirmo sezonu
strādāju ar RFS, tad es teikšu, ka par savu klubu saucu RFS. Pat neskatoties uz
to, ka mans labākais draugs spēlē galvenajā konkurentē Riga FC.
Ko Tu vēlētos novēlēt Latvijas
futbola sabiedrībai? Līdzjutējiem?
Bieži dzirdam līdzjutējus
sūkstamies par atmosfēras trūkumu stadionos, bet visiem vajadzētu saprast, ka
paši esam tie, kas veido šo atmosfēru. Ikkatrs no mums ar savu rīcību spēj
ietekmēt gan atmosfēru stadionā, gan radīt emocijas sev un apkārtējiem. Poļi
pierādīja, ka arī Daugavas stadionā var būt laba atmosfēra. Esmu drošs, ka arī
mēs to varam!