Emīls Blūms: "Futbols mani izveidoja par personību"

Kā sākās Tava pieredze futbolā?

Manas mammas brālis ir bijušais Latvijas izlases spēlētājs Andrejs Štolcers, tādēļ mana iesaiste futbolā šķita diezgan loģisks solis. Sāku trenēties četru gadu vecumā JFC Skonto pie trenera Beļajeva kopā ar Dubru, Eduardu Višņakovu un citiem pašlaik labi zināmiem futbolistiem. Es biju kādus trīs gadus jaunāks par pārējiem. Pusaudžu gados pārgāju uz RFS pie trenera Petrenko, un tiku izsaukts arī uz tādu kā reģionālo izlasi. 16 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlos uz Londonu un pievienojos Sutton United jauniešu un dublieru komandai, kas savu atpazīstamību ieguva, kad FA kausa ceturtdaļfinālā spēlējot pret FC Arsenal, pārtraukumā vārtsargs laukuma malā ēda pīrāgu. Mani jau brīdināja, ka, lai spēlētu ir jāsakārto papīri un tas nebūs ātri, bet nezināju, ka tas ievilksies uz veselu gadu. Šāda piespiedu dīkstāve lika man vairāk pievērsties mācībām un darbam, tāpēc pametu Sutton United un pievienojos koledžas komandai. Pēc koledžas atgriezos Latvijā un futbols jau kļuva vairāk par hobiju paralēli pamatdarbam. Dažus mēnešus trenējos arī ar FC RABA telpu futbolā, bet pamatdarbs neļāva tam pievērsties nopietnāk.

Kāpēc nekļuvi par profesionālu futbolistu?

Lai gan vienā sezonā JFC Skonto sastāvā es nokļuvu visas sezonas rezultatīvāko JFC Skonto spēlētāju saraksta piektajā vietā, aiz tādiem uzvārdiem kā Karašausks, Solovjovs, Šabala, nevarētu teikt, ka arī īpaši izcēlos. Daļēji tas, plus arī apstākļi spieda pievērsties tam, kur var nopelnīt tagad un tūlīt. Mēs pārcēlāmies uz Londonu krīzes laikā. Dzīve tur nepavisam nav lēta un, lai savilktu galus, man bija jāsāk strādāt. Es izdarīju savu izvēli, un to nenožēloju.

Kādā pozīcijā Tu spēlēji?

Lielākoties es biju uzbrucējs, bet ir sanācis spēlēt arī citās.

Ar kuriem pašlaik zināmiem spēlētājiem esi kopā trenējies? Jau jaunībā viņi izcēlās uz pārējo fona?

Esmu dzimis 1993. gadā un visvairāk izdevās uzspēlēt tieši ar vienaudžiem - Isajevu, Stugli, Savaļnieku. Arī ar nedaudz jaunākajiem brāļiem Ikauniekiem. Trenējos kopā ar Jagodinski, Eduardu Višņakovu, Kasparu Dubru, Romānu Mickēviču. Īpaši izcelt varētu Jāni Ikaunieku, kurš lai gan ir divus gadus jaunāks un augumā krietni mazāks, spēja būt ļoti rezultatīvs. Principā visi mani iepriekš nosauktie kaut kādā mērā savās komandās bija savu komandu līderi. Tajā pašā laikā nespīdēšana jauniešu izlasēs nenozīmē, ka nekļūsi par labu futbolistu. Piemēram, Isajevs jaunībā bija stabila vērtība komandā, labs spēlētājs, bet turnīra simboliskajā izlasē diez vai iekļūtu, un mans labākais draugs Elvis Stuglis, jauniešu vecumā vienu laiku bija rezervē aiz manis, bet tas viņiem netraucēja nonākt spēcīgākajās Latvijas komandās un pat iekļūt Latvijas izlasē.

Ar ko nodarbojies pašlaik?

Mans pamatdarbs ir IT uzņēmumā Euro Live Technologies, kas nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu Online kazino. Mēs strādājam ar visiem lielākajiem nozares uzņēmumiem Eiropā. Šajā kompānijā esmu jau sešus gadus. Sāku no apakšas un tagad esmu vecākais klientu apkalpošanas nodaļas vadītājs. Mums darbs sākas tad, kad citi Latvijā parasti beidz darbu, jo tajā laikā ir vislielākais spēlētāju pieplūdums. Mans uzdevums ir komunicēt ar VIP spēlētājiem, asistēt viņiem, papildus ir jāvēro galdi, kā strādā dīleri, jāmeklē lietas, ko pilnveidot utt..

Futbola spēļu informators, pasākumu vadītājs…. Futbols joprojām ir Tevī?

Jā, paralēli pamatdarbam, joprojām esmu futbolā. Vadu dažādus pasākumus, strādāju par futbola spēļu informatoru un pāris gadus arī komentēju pašas spēles televīzijā. Pašlaik vairāk sadarbojos ar RFS, bet Eiropas līgas spēļu laikā par informatoru mēdzu piestrādāt arī Riga FC.

Tu esi strādājis arī ar Latvijas izlasi. Kāda ir Tava spilgtākā pieredze darbā ar to?

Es laikam  izceltu divas spēles, kurās Skonto stadions bija stāvgrūdām pilns. Tās ir spēles pret Nīderlandi un Portugāli. Spēle pret Nīderlandi bija mana pirmā šāda veida pieredze, kad es tieku filmēts un tas tiek rādīts stadionā uz lielā ekrāna un atmosfēra bija fantastiska. Latvijā šis formāts gan ir diezgan grūti realizējams, jo mēs uz futbolu joprojām nākam pēdējā brīdī. Pirmajā spēlē es vēl nezināju, ka mana caurlaide dod iespēju būt pašiem spēlētājiem pavisam tuvu un tās lielākās emocijas bija no viesu tūkstošu radītās atmosfēras stadionā, bet spēlē pret Portugāli, es jau biju informēts par to, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt, tāpēc par īpašiem brīžiem kļuva iespēja komunicēt un būt tuvumā lielām futbola zvaigznēm. Jā, jā tiku arī pie Cristiano Ronaldu autogrāfa uz Real Madrid krekla. Zināju, ka būs tikai viena iespēja - selfijs vai autogrāfs. Dienas pirmajā pusē strādāju Liepājā, kur saņēmu lūgumu dabūt autogrāfu, tāpēc nosliecos par labu tam. Sniedzot Ronaldu kreklu, viņš bija lakonisks un teica: “Stretch”. Es, protams, paklausīju un kļuvu par vienu no retajiem, ar kuru viņš komunicēja.

Esi strādājis arī Pasaules kausā Krievijā. Kā tiki pie šādas iespējas?

Tas ir kā atgriezties sapnī. Viss šis darbs futbolā ar izlasi, klubiem, Ghetto Football vadīšana. Tas viss veidoja tādu kā manu portfolio un bija daļa no šīs iespējas. Viss sākās ar Facebook ierakstu, kur meklēja atraktīvus jauniešus ar labām krievu un angļu valodas zināšanām darbam stadionā. Kolēģe, zinot, ka es ar to nodarbojos, mani atzīmēja. Papētot šī ieraksta autori, nopratu, ka viņa ir strādājusi arī Soču Olimpiskajās spēlēs. Tas mani ieinteresēja, un zem komentāra ne tikai atbildēju, ka es būtu ieinteresēts, bet arī pievienoju bildi ar sevi stadiona malā no spēles pret Portugāli. Nevarējis sagaidīt atbildi, nolēmu viņai uzrakstīt arī personīgu vēstuli. Pēc pāris nedēļu klusuma, pēkšņi saņēmu atbildi ar lūgumu izstāstīt par savu pieredzi. Tad arī uzzināju, ka tas patiešām ir saistīts ar Pasaules kausu. Manī viss sagriezās, sapratu, ka šī ir mana iespēja, jo teju perfekti atbildu nepieciešamajām prasībām. Viņa bija ļoti pārsteigta par to, ko redzēja un dzirdēja, un tā arī tiku pie iespējas. Nācās izvēlēties pilsētu, kurā gribētu strādāt. Maskava, Sanktpēterburga un Soči bija kā slēgtās pilsētas un tur nebija variantu tikt cilvēkam no malas, tāpēc nonācām pie Volgogradas varianta, kas mani apmierināja gan kā pilsēta, gan kā potenciālo spēļu vieta. Ierados nedēļu pirms pirmās spēles, mums piešķīra dzīvokli, telefonu un kabatas naudu. Tiku arī pie sīki izstrādāta scenārija ar ļoti daudz teksta un tas bija jāiemācās no galvas. Jāsasveicinās ar līdzjutējiem, jāpiesaka iepriekšējo spēļu rezultāti, jāpastāsta par pilsētu, jāiepazīstina ar leģendām. Tas brīdis, kad Tu kontrolē un vadi visu 45 tūkstošus ietilpīgo stadionu, ir kaut kas vārdiem neaprakstāms. Acīmredzot darba devējiem patika tas, ko viņi redzēja un es tiku uzaicināts vienu spēli novadīt arī “slēgtajos” Sočos. Tur arī tiku pie ļoti ekskluzīva video, kad spēlē starp Vāciju un Zviedriju filmēju, kā Kross izpildīja soda sitienu tieši no tās puses, kur atrados. Viņš guva vārtus un visa Vācijas izlase pieskrēja pie stūra karodziņa, burtiski pāris metru no manis un svinēja vārtu guvumu. Vēlāk šis video ieguva plašu atpazīstamību arī no sociālajos tīklos.

Tā ir Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Neapšaubāmi! Ja būtu jāizceļ kādu konkrētu brīdi, tad droši vien tas ir šis Krosa gols. Biju tieši aiz Vācijas izlases līdzjutējiem, un tajā brīdī stadions burtiski uzsprāga.  Ja runājam par emocijām, tad visspilgtāk atmiņā iespiedusies Latvijas uzvara divu spēļu summā pār Turciju. Mājas spēli apmeklēju klātienē, bet izbraukuma spēli skatījos mājās. Labi, ka ne virtuvē, jo pēc otrajiem gūtajiem vārtiem virtuvē šķīda trauki. Tas mums bija tieši tik svarīgi!

Vai šī pieredze Pasaules Kausā Tev deva kādu grūdienu turpmākajā karjerā?

Jā, noteikti! Tajā pašā laikā varbūt ne tik lielu, kā es to biju iztēlojies. Pasaules Kausu rīkoja vislielākā šāda veida aģentūra Krievijā - Sport Producers. Viņu pārraudzībā bija arī Soču Olimpiskās spēles, pāris pēdējās KHL zvaigžņu spēles utt. Šīs kompānijas ietvaros manas karjeras iespējas ir krietni uzlabojušās. Piemēram, februāri strādāju Vispasaules Ziemas Universiādē Krasnojarskā. Mana nākamā lielā cerība ir, ka viņiem tiks uzticēts rīkot Ziemas Olimpiskās spēles. Kā noprotu, tad sarunas jau ir uzsāktas.

Vai vari apgalvot, ka futbols ir mainījis Tavu dzīvi neskatoties uz to, ka nekļuvi par profesionālu spēlētāju?

Futbols mani ir izveidojis kā cilvēku. Tās līdera dotības, neatlaidība, tas viss nāk no futbola un ir palīdzējis man turpmākajā dzīvē.

Futbols Tev ir arī citādi palīdzējis karjerā, vai devis kādu iespēju, kas citkārt nebūtu?

Es laikam izceltu iespēju uzspēlēt FC Arsenal mājvietā Emirates stadionā. Stadionā, par kura izīrēšanu uz trīs stundām prasa 38000 mārciņu.  Manas darbavietas mātes uzņēmums PlayTech izlēma dot iespēju saviem darbiniekiem sajust, kā tas ir būt un spēlēt šādā laukumā, un pie reizes noskaidrot stiprāko meitas uzņēmumu minifutbolā. Viss, kas bija jāizdara – jāuzvar vietējā atlasē. Latvijā mēs esam vienīgais uzņēmums, tāpēc kvalifikācija bija uzņēmuma ietvaros. Uzreiz tika nolemts, ka vienā komandā jāsavāc visi potenciāli stiprākie un es, kā izbijis futbolists tādā sarakstā arī iekļuvu. Tā nokļuvu Emirates stadionā, kur tikām līdz finālam. Diemžēl pēcspēļu sitienu sērijā piekāpāmies ukraiņu kolēģiem un turnīru noslēdzām otrajā vietā.

Kurš ir Tev tuvākais klubs Virslīgā?

Ņemot vērā, ka ne pirmo sezonu strādāju ar RFS, tad es teikšu, ka par savu klubu saucu RFS. Pat neskatoties uz to, ka mans labākais draugs spēlē galvenajā konkurentē Riga FC.

Ko Tu vēlētos novēlēt Latvijas futbola sabiedrībai? Līdzjutējiem?

Bieži dzirdam līdzjutējus sūkstamies par atmosfēras trūkumu stadionos, bet visiem vajadzētu saprast, ka paši esam tie, kas veido šo atmosfēru. Ikkatrs no mums ar savu rīcību spēj ietekmēt gan atmosfēru stadionā, gan radīt emocijas sev un apkārtējiem. Poļi pierādīja, ka arī Daugavas stadionā var būt laba atmosfēra. Esmu drošs, ka arī mēs to varam!

Nav komentāru

Komentēt