Mārtiņš Petrovs: "Citi "rausta" automātus, bet mana atkarība ir futbols!"

Kluba īpašnieks, menedžeris, sociālo tīklu administrators, jaunatnes treneris, LTFA valdes loceklis, advokāts. Kā ar to visu tiekat galā?

Grūti protams, bet galā kaut kā tieku, bet ja futbols ir Tevī, tad spēkus tam vienmēr var atrast.

Iepazīstiniet ar tipisku Mārtiņa Petrova dienu?

Dienas mēdz būt ļoti atšķirīgas. Mēdz būt tādas dienas, kad viss ir saplānots līdz pēdējai minūtei un ar 24h ir par maz, bet ir arī dienas, kad mēdz būt brīvāks. Mēdz būt dienas, kad visu dienu zvana saistībā ar futbolu, un tad jau vakarā to vairs pat redzēt negribas.

Kādi ir Tavi pienākumi un atbildības jomas LTFA valdē?

LTFA visi lēmumi tiek pieņemti koleģiāli ar balsu vairākumu. Es vairāk nodarbojos ar reglamentiem. Rūpējos par to, lai viss tiktu reglamentēts un noteikumi būtu visiem skaidri. Arī tad, kad vēl nebiju valdē, ar mani konsultējās par šiem jautājumiem.

Gatavojot interviju un apjautājoties par Jums, viens no apzīmējumiem bija – futbola atkarīgais. Vai tā ir taisnība? Kā tas sākās un kā izpaužas?

Līdz 2012. gadam ar futbolu biju uz Jūs, bet tad pie manis vērsās tagadējais kluba FC Petrow viceprezidents Deniss Gaidukovs, lai palīdzu vienai komandai ar dalības maksu Strong kausā. Uztaisījām minifutbola komandu, kur Rīgas čempionātā izcīnījām trešo vietu, tad atkal ziemā spēlējām telpu futbolu un tā tas viss sākās. Lielais izrāviens sākās, tad, kad mums izdevās piesaistīt bijušo Nikara spēlētāju Matrjoņinu par spēlējošo treneri. Tā tas viss aizgāja un pašlaik esam Virslīgā. Ja kaut ko darām, tad gribam būt starp labākajiem. Nav jēgas piedalīties tikai, lai uzspēlētu. Mēs vienmēr gribam uzvarēt. Kādam šī “atkarība” ir spēļu automāti, man tas ir futbols.

Kāpēc tieši telpu futbols?

Tā ir dinamika, azarts, kas Tevi neizbēgami pārņem skatoties telpu futbolu. Līdzīgi, kāpēc cilvēki iet uz hokeju. Pirmo puslaiku vari šķietami bezcerīgi zaudēt ar divu, trīs vārtu pārsvaru, bet otrajā puslaikā viss var kardināli mainīties. Skatītāji grib redzēt vārtus, momentus, iespējas. Arī uzvarētajā spēlē ar 15-2, nebija tā, ka pretiniekam nebija iespēju. Tāpat bija pretuzbrukumi, sitieni pa vārtiem, iespējas. Telpu futbolā ir daudz vārtu guvumu un nereti uzvarētājs noskaidrojas vien pašā spēles izskaņā. Un skatītājiem tas patīk. Ne velti uz spēli pret Dobeli ieradās trīssimt skatītāju. Lielajā futbolā klubiem ir jāpacenšas, lai sasniegtu šādu skaitli. Protams, būtisku lomu spēlē arī infrastruktūra. Tu esi siltumā un komfortā neatkarīgi no laikapstākļiem.

Ir dzirdēts viedoklis, ka telpu futbols nav futbols. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Principā to varētu uzskatīt par citu sporta veidu ar vienu “jumta organizāciju”, bet Latvijā ir jārēķinās ar tiem apstākļiem, kādi nu mums ir. Ziemā lielākā daļa futbolistu pārceļas uz iekštelpām un spēlē telpu futbolu. Telpu futbols mūsdienās neprasa būtisku ieguldījumu infrastruktūrā. Mums netrūkst zāļu, kur spēlēt un tā ir iespēja lielam izrāvienam.

Jūs mēdzat arī nebaidīties skaļi runāt par kādām nepilnībām, kļūdām vai netaisnībām. Tas ir rakstura dēļ?

Es to daru nepārtraukti un tas noteikti ir saistīts arī ar manu raksturu. Ja mēs esam kopīgā lietā, tad uzskatu, ka mums visu laiku ir jāaug, gan klubiem, gan spēlētājiem, gan treneriem, gan tiesnešiem un organizatoriem. Visiem. Jāveicina konkurence gan starp spēlētājiem, gan treneriem un tiesnešiem. Un tas nav tikai futbolā. Tāpat ir jebkurā jomā. Mums ir jātiecas uz pilnību, uz rezultātu. Jābūt mērķim un jādara viss, lai to sasniegtu.

Iepriekš pieminējāt spēli, kurā uzvarējāt ar rezultātu 15-2. Vai spēku samēri šogad Virslīgā ir tik ļoti atšķirīgi?

Pagājušajā gadā bija ļoti interesants čempionāts, kad nevienā spēlē nevarēji būt drošs, par to, kurš uzvarēs. Līdz ar šo sezonu, telpu futbolu finansiālu iemeslu dēļ pametuši trīs klubi (Nikars, Beitar, New Project), un neizbēgami ir notikusi spēku pārdale. Es gan nedomāju, ka spēku samēri šogad ir tik ļoti atšķirīgi. Šeit daudz ko nosaka tas, kādi ir kluba mērķi, kad tika uzsākti treniņi utt. Esmu drošs, ka atbildes spēlē sezonas otrajā daļā rezultāts un spēle būs būtiski savādāka. Arī mums pirmajā sezonā bija līdzīgi rezultāti, bet ar laiku tas mainījās.

Jūs esat vieni no turnīra favorītiem. Lielajā futbolā vadošo klubu budžets esot 2-3 miljoni EUR. Cik daudz ir nepieciešams telpu futbolā?

Nikara laikā varbūt arī bija lielāks budžets, tur bija spēcīgi atbalstītāji aiz muguras, bet pašlaik Virslīgā tie ir 10-20 tūkstoši EUR. Tīri, lai segtu dažādus saimnieciskos izdevumus, par zāli utt. Jā, telpu futbolā iespēja nopelnīt ir krietni mazāka, bet tajā pašā laikā varam novērot būtisku telpu futbola attīstību. Arī spēlētāju kvalitātes aug un arvien vairāk spēlētāju no lielā futbola pievēršas un paliek telpu futbolā.

Latvijas futbolā ļoti aktuāla tēma pašlaik ir leģionāru limits. Telpu futbolā tas arī ir aktuāli?

Es vairāk sliecos domāt, ka leģionāru limita palielināšana tomēr nav Latvijas futbola interesēs. To vecāku interesēs, kuri ieguldījuši savus spēkus un naudu savu bērnu attīstībā, bet jāatzīst, ka telpu futbolam tas noteikti nāks par labu, jo visi vēlas spēlēt. Un, jo vairāk spēlētāju, kuri zaudēs konkurenci lielajā futbolā, jo lielāka daļa pievienosies telpu futbola saimei.

Domāju, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas, mums vairāk vajadzētu piestrādāt pie treneru izglītības sistēmas. Pašlaik par treneri var kļūt teju jebkurš. Pat bez augstākās izglītības, bet labam trenerim ir jābūt kā otram tēvam. Ne katram tas ir pa spēkam. Ieguldot treneros, uzlabojot jauno futbolistu sagatavošanu, ieaudzinot uzvarētāja mentalitāti, cīņassparu, futbola mīlestību, mēs tiksim pie paaudzes, kura spēs konkurēt jebkādos apstākļos.

Vai varat dot kādu praktiskāku padomu, kas, Jūsuprāt, būtu salīdzinoši viegli un ātri realizējams?

Bērniem un viņu vecākiem ir jādod izvēles iespējas. Uzskatu, ka katram sevi cienošam klubam ir jābūt arī telpu futbola komandai. Tas veicinātu konkurenci, uzlabotu spēlētāju tehnisko sagatavotību un dotu iespēju spēlēt tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ konkrētajā brīdī neiztur konkurenci lielajā futbolā. Šeit labs piemērs būtu Brazīlija un Portugāle. Tur līdz 12-13 gadu vecumam visi spēlē telpu futbolu. Vai kādam ir šaubas par šo valstu futbolistu kvalitātēm? Arī mums netrūkst piemēru, kad spēlētāji no lielā futbola pārnākuši uz telpu futbolu un uzlabojuši savas tehniskās kvalitātes arī lielajam futbolam.

Jau minējāt, ka FC Petrow piedalās ne tikai telpu futbola turnīros. Kādos turnīros vēl piedalāties un kāda tur ir motivācija? Vai spēlē tie paši spēlētāji?

Mēs spēlējam Rīgas čempionātā minifutbolā, kur šogad pirmo reizi uzvarējām, tad vēl arī Latvijas čempionāts minifutbolā, kur finālā piekāpāmies Valmierai. Viņiem spēlēja vairāki spēlētāji, kuri iepriekšējo gadu pavadīja Latvijas futbola Virslīgā. Ja runājam par personālijām, tad ir gan tie paši, gan citi. Mēs cenšamies jaunajiem spēlētājiem, kuri netiek spēlēt lielajā futbolā, dot iespēju sevi pierādīt telpu futbolā. Šeit ir būtiski lielāka iespēja tikt izlasē, pārstāvēt savu valsti un spēlēt starptautiskā līmenī.

Vai neesat domājuši pievērsties lielajam futbolam?

Ir mums bijuši aicinājumi, bet es uzskatu, ka mūsu situācijā nav iespējams nosēdēt uz diviem krēsliem. Vajag citus spēlētājus, jūtami lielāku finansējumu. Tas nav vienkārši. New Project jau mēģināja un viss beidzās ar to, ka telpu futbolu viņi vairs nespēlē. Ar minifutbolu vēl var savienot. Vasarā vienu, ziemā otru, bet ne ar lielo futbolu. Cita lieta ir lielie klubi. Tur ar salīdzinoši mazām investīcijām ir iespēja panākt labu rezultātu.

Kā Jūs varētu vērtēt telpu futbola izaugsmi kopš 2012. gada?

Līmenis maziem soļiem, bet aug. Tas gan varētu notikt krietni straujāk, ja vien izdotos vairāk piesaistīt jaunos spēlētājus. Ir vairāki klubi, kas pie tā sākuši pastiprināti piestrādāt. Īpaši reģionos. Arī mēs šogad pirmo gadu uzsāksim jauno spēlētāju apmācību tieši telpu futbolā un esmu drošs, ka izpildot šo nosacījumu, līmenis augs ļoti strauji.

Šogad Latvija pirmo reizi uzņēma Eiropas U19 telpu futbola čempionātu. Kāds ir tā pienesums?

Pienesums varētu būt tieši šo jauno spēlētāju pastiprināta interese par telpu futbolu. Un šeit es domāju tos, kuri pašlaik jau spēlē lielo futbolu, bet bez reālām izredzēm kaut ko tajā sasniegt. Redzot, kā viņu vienaudži spēlē un cīnās Latvijas izlases sastāvā pret Poliju, pret Krieviju un Portugāli, daudzi varētu nopietni pārdomāt iespēju pievienoties šim lieliskajam sporta veidam.

Nav komentāru

Komentēt