Askolds Uldriķis: "Futbols ir mūsu ģimenes vienojošais elements"

Ja Tevi virzītu par LFF ģenerālsekretāru, laikam neviens nevarētu pārmest, ka neesi futbola cilvēks. Kā un kāpēc Tu nokļuvi futbolā?

Futbols man patika jau bērnībā, un apzināti vai nē, bet jau tad sapratu, ka futbols ir interesantākais, demokrātiskākais un visādi citādi labākais sporta veids. Futbolā nopietni trenējos no pirmās līdz trešajai klasei, tad sekoja neliels pārtraukums, un atgriezties treniņos centos septītajā klasē, bet neizdevās, jo izlaistie gadi prasīja savu. Tomēr spēlēju futbolu gan skolā, gan pie mājām pagalmā. Mācījos Ogres vidusskolā, kurā bija labi sporta dzīves organizētāji. Turklāt tā bija lielākā skola Latvijā ar desmit paralēlklasēm, kas veicināja sportisko garu un ļāva veidot iekšējos čempionātus gan futbolā, gan citos sporta veidos.

Pastiprinātā interese par futbolu un sportu kopumā neapsīka arī Latvijas Universitātē, cik nu to informāciju tajā laikā varēja uzsūkt. 1994. gadā nokļuvu laikraksta Sports redakcijas redzeslokā, un viņi man piedāvāja darbu. Sākumā ārštatā, vēlāk arī pastāvīgi. Kļuvu par futbola apskatnieku un sāku pastiprināti apmeklēt gan augstākās, gan citu līgu spēles. Tā arī es iepazinu futbola sabiedrību, un futbola saime iepazina mani. Par sporta žurnālistu nostrādāju 17 gadus.

 Šķiet, ka žurnālistika gluži nav tā profesija, kuru apguvi augstskolā?

Pabeidzu “fizmatus”, un arī tikai pateicoties kursa biedriem, jo neko daudz no tā nesapratu. Tiesa gan, arī no pārējiem kursa biedriem reti kurš palika matemātikā. Kāds sāka strādāt bankā, cits - par grāmatvedi…, bet zinātnē – šķiet, tikai viens.

 Kaut ko jau laikam tomēr saprati, ja jau Tev bija tik labi panākumi dambretē?

Jā, dambretē man ir starptautiskā meistara tituls. Biju Latvijas čempions dambretē, kas ļāva piedalīties pasaules čempionātā dambretē Brazīlijā 1996. gadā, kur ieguvu devīto vietu. Es gan visnotaļ ātri sapratu, ka tas ir tikai hobijs un neko tur nopelnīt nevarēšu, tāpēc tam atlicināju arvien mazāk un mazāk laika, līdz pametu pavisam.

 Kā aizsākās Tava karjera futbola administrācijā?

Viss sākās ar to, ka bija pienācis laiks Robertu sūtīt uz futbola treniņiem. Nonācām pie Jura Docenko, kurš tolaik strādāja “zem” FK Alberts. Roberts šajā kompānijā bija viens no jaunākajiem un nācās trenēties ar divus trīs gadus vecākiem puišiem, tajā skaitā Dāvi Indrānu. Grupiņa pamazām sāka paplašināties, tika pieaicināti vēl pāris treneri un nolēmām, ka vajag turpināt nopietnāk. FK Alberts puiši to nevēlējās un tā radās JDFS Alberts – visiem aktīvākajiem vecākiem nonākot valdē. Mūsu koncepcija bija, ka visi treniņi notiek latviešu valodā. Izrādījās, ka tajā laikā tas bija visnotaļ ekskluzīvi un ļoti ātri ieguvām lielu popularitāti. Darba kļuva arvien vairāk un vairāk, un vienā brīdī toreizējais direktors Didzis Matīss, kurš paralēli strādāja arī augstā amatā policijā teica, ka vairs nevar pavilkt, un aicināja meklēt citu direktoru. Tā paralēli žurnālista darbam kļuvu par JDFS Alberts direktoru. Kad sāku, mums bija kādi 80 bērni, bet pēc pāris gadiem jau ap 240 bērniem. No tiem laikiem Latvijas futbolam izauguši vairāki potenciāli labi futbolisti. Vienā brīdī kļuvu par traucēkli valdei un darbu Albertā diemžēl nācās pamest.

Tad, kad Roberts un Normunds jau bija pārgājuši uz JFC Skonto, mani uzrunāja Raimonds Laizāns, sakot, ka man ir pieredze, spējas un aicināja palīgā. Nolēmu iesaistīties, un sanāca tā, ka uz JFC Skonto atnācu reizē ar Tamazu Pertiju, kurš kļuva par sporta direktoru, bet es rūpējos par organizatorisko pusi. Mums izdevās veikt labu izrāvienu. Pēc gada darba, kad par Skonto prezidentu kļuva Koļesničenko un Tamazu iecēla par galveno treneri, viņš ieteica mani Skonto direktora amatam.

Vai Tu plāno/neizslēdz iespēju nopietnāk atgriezties LV futbola dzīvē? Kādā veidā/ formā tas būtu?

Es noteikti neizslēdzu šādu iespēju. Ceru, ka LFF pienāks labāki laiki un būs nepieciešami futbola cilvēki, tad arī es būtu gatavs pieslēgties un palīdzēt. Konkrētus amatus gan nevēlos saukt, bet man ir pieredze, un zinu, ka varu palīdzēt vairākos segmentos.

Stadionos nereti var manīt Tevi apmeklējam spēles kopā ar sievu. Vai viņa Tavu un dēlu vēlmi saistīt dzīvi ar futbolu vienmēr ir atbalstījusi? Ja nebūtu šī atbalsta, futbols varētu tikt nolikts otrā plānā?

Tas noteikti jāprasa vairāk sievai. Pašā sākumā varbūt arī bija atšķirīgas domas. Viņa nopietnā līmenī nodarbojās ar akadēmisko airēšanu, kur sapazinās ar basketbolistu Bertānu mammu. Tad sieva varbūt domāja, ka varētu izvēlēties airēšanu vai basketbolu, bet, tā kā es biju tik liels futbola fans, man izdevās viņu ievilkt tajā visā. Uz spēlēm viņa vienmēr nāk līdzi, un vienā gadā pat bijām atzīti par Mettas gada ģimeni. Tad arī Ģirts Mihelsons uzsvēra, ka esam visu laiku kopā gan futbolā, gan ārpus tā. Tagad sieva reizēm skatās futbolu mājās pat vairāk kā es, un šis lieliskais sporta veids ir mūsu ģimenes vienojošais elements. Ja nav par ko parunāt, vienmēr var parunāt par futbolu.

Latvijas futbolam Tu seko jau daudzus gadus. Pastāsti kā Tu redzi šo laiku, kā Virslīga ir mainījusies, attīstījusies un varbūt vari ieskicēt arī domas par nākotni?

Attīstība ir nenoliedzama un to ir grūti nepamanīt. Stadionos, kuros deviņdesmitajos gados notika augstākās līgas spēles, tagad nevarētu spēlēt pat pirmā līga. Tāpat arī klubi sezonas laikā mainīja ne tikai spēlētājus un trenerus, bet arī īpašniekus un pašus kluba nosaukumus. Tā visa rezultātā varam novērot, ka mums, izņemot FK Ventspils, šobrīd nav klubu ar senu vēsturi un dziļām tradīcijām, bet viss rit savu gaitu un nonāksim arī līdz tam. Gribētos, lai turpinām nostabilizēties un lai Virslīgas klubi nebūtu tikai komandas, bet klubi ar savu bāzi, jaunatnes komandām un treneriem, savu līdzjutēju pulciņu. Mēs joprojām vēl esam sākotnējā etapā. Viss ideāli sakārtots nevienam vēl nav.

Vai FK Jelgava ceļš ir pareizais?

Tas noteikti ir ļoti labs ceļš, bet cik ilgi Mārim Peilānam pietiks uzņēmības, finanšu un ticības futbolam?! Tie ir nemitīgi ieguldījumi - tad spēlētāju algās, tad bāzes veidošanā, tad laukumos, tad vēl kaut kur. Tā ir nauda, ko grūti dabūt atpakaļ. Tikšana eirokausos un vienas kārtas pārvarēšana jau neko būtiski nerisina. Mums nav izveidojies pietiekami spēcīgs futbola tirgus. Skonto laikos varēja 2-3 miljonus iekasēt par spēlētāju, tagad tik viegli neiet. Arī lielu TV kontraktu mums nav. Sarežģīti.

Virslīgu kā pamata pakāpienu karjerā izmantoja/izmanto arī Tavi dēli. Tas bija Tavs lēmums? Kāpēc tieši šāda izvēle?

Drīzāk tas bija kopējs lēmums. Skaidrs, ka mans viedoklis nospēlēja visnotaļ nozīmīgu lomu. Sākumā Roberts izbraukāja pa vairākām ārzemju akadēmijām un dublieru komandām. Varēja izvērtēt - vēlas vai nevēlas tur palikt. Pagājušajā gadā arī Normunds aizbrauca uz Itāliju un viņi paši nonāca pie secinājumiem, ka labāk ir palikt Latvijā Virslīgas komandā, nevis kaut kur citur spēlēt dublieros. Es joprojām uzskatu, ka vispirms futbolistiem ir jācenšas kaut ko sasniegt un pierādīt sevi Latvijā. Ārzemju akadēmijās spēlētājus ņem blāķiem un cer, ka kāds no viņiem izšaus. Latvijā ir lielāka iespēja, ka Tevi apčubinās, aprūpēs (pozitīvā nozīmē) un tiešām centīsies izaudzināt par kvalitatīvu futbolistu.

Roberta nokļūšana Šveicē bija apstākļu sakritība vai smaga darba rezultāts?

Protams, visa pamatā ir smags darbs gan komandas treniņos, gan papildu nodarbībās. Nokļūšana tieši Sionas klubā bija apstākļu sakritība - aģentu darbs un kluba filozofija ņemt jaunos spēlētājus pat bez īpašas pārbaudes. Reti kur tā dara. Mums bija tikai medicīniskā pārbaude, un viss. Paskatījās video, gūtos vārtus izlasēs un kluba sastāvā, un apstiprinājums saņemts.

Normunds aizvada diezgan stabilu sezonu un pēc Zakari pārcelšanās uz Spāniju ir spiests uzņemties arvien lielāku lomu. Kad pienāks Normunda laiks pārcelties uz citu čempionātu?

Mēs parakstījām līgumu ar Mettu uz vairākām sezonām, jo redzam, ka šeit ir vieta izaugsmei. Skaidrs, ka vēl ir tas vecums, kad labas spēles mijas ar kļūdām, un aizsardzībā tās redz uzskatāmāk nekā uzbrukumā – katra kļūda var maksāt vārtus. Normundam uz centra aizsarga vietu sezonas sākumā bija spēcīga konkurence. Ševeļovs jau pats par sevi kā komandas kapteinis un pieredzējušākais Mettas spēlētājs, kā arī Zakari, kurš ir Pasaules U17 čempions un tagad pārgāja uz Real Betis. Skaidrs, ka šie spēlētāji netiks turēti uz soliņa, taču arī viņiem bija traumas un diskvalifikācijas, un Normunds tika pie iespējām. Esmu teicis viņam, ka, it īpaši tagad, kad Zakari ir prom, ir jāpierāda sevi.

Nākamais solis - cita komanda Virslīgā?

Tobrīd, kad Roberts to izdarīja, bija skaidrs, ka tam ir jēga, jo Mettas līmeni viņš bija jau pāraudzis. Stiprāka komanda, treniņi uz dabīgiem laukumiem, potenciāli spēcīgāki treniņpartneri, klubs ar augstiem mērķiem. Tobrīd tas bija loģiski. Kā būs ar Normundu un Mettu nākamajās sezonās, to rādīs laiks. Leģionāru limits, klubu budžeti, klubu skaits Virslīgā. Tas viss var nospēlēt zināmu lomu. Skaidrs, ka pāriet uz citu komandu un sēdēt dziļā rezervē nav lielas jēgas.

Kongresi, intrigas, aizkulišu cīņas. Kā Tu vērtē notikumus par un ap LFF?

Futbols attīstīsies neatkarīgi no tā, kurš ir prezidents vai kādi procesi notiek LFF. Vienīgā diskusija var būt par to, vai tas notiks lēni vai strauji. Ja vadība būs rīcībspējīga un progresīvi domājoša, tad attīstība notiks straujāk, ja ne, tad attiecīgi ne tik ļoti.

Kāds ir Tavs viedoklis par leģionāru limitu?

Jau 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, rakstīju, ka kvotu ir jāpalielina. Tas atbilstu futbola likumiem, palielinātu mūsu klubu izredzes eirokausos, veicinātu futbolistu konkurētspēju Virslīgā. Par to, vai astoņi plus trīs tagad un tūlīt ir pareizs solis, gan neesmu drošs. Drīzāk sliecos uz to, ka nākamajā sezonā pietiktu ar septiņiem ārzemniekiem. Turklāt ar kvotām vajadzētu nodalīt Eiropas Savienības un ne Eiropas Savienības spēlētājus.

Tev ir arī viedoklis par pirmo līgu un dublieriem?

Uzskatu, ka dublieriem jāspēlē kopā ar pirmās līgas klubiem. 1. līgas vadošie klubi sūdzas, ka trūkst nopietnu spēļu prakses. Šī tad arī būtu tā iespēja veicināt spēlētāju progresu. Vēl vajadzētu izskatīt iespēju atcelt obligāto dublieru komandas prasību. U19 komandu atstājam kā obligātu prasību un neuzspiežam dublieru komandas klubiem, kam tās pastāv tikai ķeksīša pēc. Vieniem būs samazinātas izmaksas, citiem  - turnīrs ar uzlabotu kvalitāti.

LV komandas un eirokausi? Riga FC panākumi ir brīnums vai likumsakarība?

Vienmēr jau varam vēlēties vairāk, piemēram, RFS tikšanu otrajā kārtā, bet šī sezona noteikti jāvērtē ar plus zīmi. Īpaši jau Riga FC panākumi. Divu spēļu summā uzvarēt Polijas čempioni - tas ir nozīmīgs panākums. Žēl, ka pret Dundalk rīdzinieki nospēlēja tik piesardzīgi. Esmu pārliecināts, - ja Riga FC spēlētu drošāk, viss beigtos ar Latvijas kluba uzvaru.

Vai piekrīti apgalvojumam, ka futbols ir mainījis Tavu dzīvi? Kā?

Futbols manu dzīvi ir padarījis interesantāku. Pat īsti nespēju iedomāties savu dzīvi bez futbolu. Manā pieredzē neapšaubāmi ir bijuši sarežģīti brīži, bet pat pie vislielākajām problēmām ne mirkli nenožēloju, ka nokļuvu futbolā. Visas negācijas un grūtības nespēj aizēnot milzīgo prieku par rezultātiem, par panākumiem, par emocijām, ko sniedz futbols.

Kāda ir Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Visspilgtākās emocijas piedzīvoju Turcijā, kad iekļuvām Eiropas čempionāta finālturnīrā. Jā, Stambulas stadionā varbūt nebija tā labākā atmosfēra, jo turki ūjināja, bet iekšējās sajūtas bija fantastiskas.

Visbeidzot, kas ir tas, kas piesaista un aizrauj Tevi futbolā?

Tās noteikti ir tās emocijas, kas pārņem spēļu laikā, kad vari atslēgties no visa – baudīt spēli un nedomāt ne par ko.

Nav komentāru

Komentēt